Bērni izaug, izskolojas un nāk atpakaļ turpināt vecāku iesāktos darbus. Tā mūžu mūžos ir bijis. Daudzi vecāki par to sapņo. Laikam taču arī gulbenietis Egils Čakars tā bija gribējis un tagad no mākoņa malas sveicina savu meitu Ievu un sūta labas veiksmes.
Vecākā meita ir tā, kas pārņēmusi kaut daļu rūpju par Egila lolojumu – komandu “Bumerangs/Gulbene/ASK” jeb “Bukiem”. Par to, ar kādām domām un sajūtām Ieva ir atgriezusies mājās uz palikšanu, viņa stāsta “Dzirkstelei”.
Ģimene
Ģimene ir visdārgākais, kas man jebkad ir bijis. Tā ir ļoti liela vērtība. Es ļoti mīlu tēti, mammu un māsu. Ļoti mīlu. Un ļoti cienu. Mamma ir mans labākais draugs. Viņa ļoti palīdz. Māsa – tāpat. Ar tēti bija tāpat.
Ar viņu mums vienmēr bijusi sportiskā saikne. Ne jau tikai ārēji esam līdzīgi. Iedzimst ne tikai izskats, bet arī īpašības. Jā, mani salīdzina ar tēti. Agrāk pārsvara vienmēr teikuši, ka es esot līdzīga mammai.
Visu laiku uzskatīja, ka manai māsai Kristīnei ir tēta raksturs. Varbūt tas ir darbs, kas ietekmē to, kāds ir cilvēks. Divu mēnešu laikā, kopš strādāju par “Buku” sabiedrisko attiecību vadītāju, es arvien vairāk raksturā esmu sākusi līdzināties tētim.
Gada sākumā es vēl biju pārliecināta, ka vismaz trīs gadus dzīvošu Ventspilī.
Tētis noteikti gribētu, lai turpinu kaut ko no tā, ko viņš darīja. Ir grūti nedomāt par viņu. Ļoti grūti. Katru reizi, kad es kaut ko izdaru – tās dienā ir vismaz 100 lietas -, man liekas, ka tētis tiešām stāv blakus un saka kā parasti teica: “Malacis, meitiņ, malacis.” Tā viņš sacīja, kad biju paveikusi kaut ko labu.
Tad, kad mēs sazvanījāmies, viņš vienmēr teica: “Cīnies!” Tā arī visu laiku prātā tas paliek, ka ir jācīnās. Vienkārši tāpat neko nevar izdarīt. Strādājot, bieži domāju par to, kā tētis būtu darījis. Kad zinu, ka viņam patiktu tas, ko daru, tad uzreiz ir vieglāk. Rodas sajūta: “Vienalga, ko tas maksās, es to izdarīšu.”
Kamēr es mācījos augstskolā, es negribēju atgriezties Gulbenē. Es gribēju aizceļot. Uz Vāciju un tur mācīties vai strādāt. Tad es satiku Edgaru. Mamma ar tēti mums piedāvāja atgriezties Gulbenē, kad Edgars būtu pabeidzis augstskolu. Sākumā es vēl tā kā protestēju un tētis par to dusmojās. Pēc tēta aiziešanas, viss mainījās.
Edgars man teica: “Es braukšu tev līdzi, es palīdzēšu, būšu tev līdzās.” Tajā brīdī viņš bija mans balsts un ir vēl joprojām. Februāra sākumā mēs atgriezāmies Gulbenē. Ja agrāk basketbols bija mana lielākā aizraušanās, tad tagad tas ir mans darbs. Darbs, par kādu vienmēr esmu sapņojusi.
Vizītkarte
* Vārds, uzvārds: Ieva Čakare.
* Dzimšanas vieta, vecums, horoskopa zīme: Gulbene, 23 gadi, Vēzis.
* Mācījusies: Gulbenes ģimnāzijā, Ventspils Augstskolā, kur pabeigta Tulkošanas studiju fakultāte.
* Nodarbošanās: “Bumerangs/Gulbene/ASK” sabiedrisko attiecību vadītāja.
* Dzīvesvieta: Daukstu pagasta “Dreiņi”.
* Ģimenes stāvoklis: dzīvo kopā ar draugu Edgaru Vāgentroci.
* Moto: Tu tikai smaidi!
(Vairāk lasiet 22.septembra “Dzirkstelē”)
