1930. gada pavasarī aprīlī un maijā visā Latvijā, 12 gadus pēc neatkarības pasludināšanas, iedvesmojoties no Skandināvijas un Vakareiropas (Rietumeiropas) valstu panākumiem mežu taupības propagandā, aizsākās ilggadīga tradīcija.
1930. gada pavasarī aprīlī un maijā visā Latvijā, 12 gadus pēc neatkarības pasludināšanas, iedvesmojoties no Skandināvijas un Vakareiropas (Rietumeiropas) valstu panākumiem mežu taupības propagandā, aizsākās skaista, plašu sabiedrību aptveroša, ilggadīga tradīcija – “Mežu dienas”, kuru pirmais lozungs – “Pilsoņi, saudzējiet un audzējiet mežus, apstādiet savas un sabiedriskās ēkas!”
Zemkopības ministrijas Mežu departamenta Mežierīcības daļa 1930. gada 9. aprīlī visiem virsmežziņiem un mežziņiem nosūtīja 30000 eksemplāru “Mežu dienu” komitejas instrukcijas un uzsaukumus ar cerību, ka ar vairāku mežsaimniecībai radniecisku biedrību iniciatīvu ikviens “ņems visplašāko dalību “Mežu dienu”sarīkošanā un visādi atbalstīs šo teicamo pasākumu”.
Apzaļumo sabiedriskās vietas
“Departaments uzdeva izsniegt (par brīvu) šo dienu rīkošanai vajadzīgos mežeņus, stādus un sēklas (cik atļauj virsmežniecības krājumi). Instrukcijā atzīmēja ekskursiju dabā rīkošanu, mežu kultūru, to kultivēšanas darbu mācību nolūkos apskates nepieciešamību. Dažādu sabiedrisko ēku, aleju un ceļu apstādīšanu, priekšlasījumus par mežu tautsaimniecisko, klimatisko, estētisko un audzinošo nozīmi. Mežu atjaunošanas, kopšanas un saudzēšanas, ēku izdaiļošanas un apstādīšanas vērtību.
Īsā, koncentrētā veidā tika norādīts uz “vajadzību apstādīt privātās un sabiedriskās ēkas, ceļus un alejas”. Domājams, ka apkārtnes izdaiļošanas kārtība tolaik bija vienkāršāka nekā tas ir šodien. Tomēr arī 1930. gada “Mežu dienu” instrukcijā iesaka ievērot: “Ēkas apstādāmas ar kokiem, sevišķi ziemeļu pusē, tādā attālumā no mājas, lai koki vecumā nebojātu ēku jumtus, un jābūt attiecīgai zemei piemērotām sugām; dienvidu pusē vēlami zemāki, vislabāk dekoratīvi koki un krūmi. Pirmkārt, būtu ieteicams apstādīt skolu ēkas, biedrību namus, pašvaldības iestāžu ēkas, baznīcas, kapsētas un stacijas. Otrkārt, ieteicams apstādīt ceļus un alejas, kas ved pie šīm ēkām.
“Mežu dienas” iesāka ar gājienu
Latvijas Mežkopju savienības centrālās “Mežu dienu” komitejas izdevumā 1931. gadā atkal aicina: “Pilsoņi, rīkosim arī šogad “Mežu dienas”!” Organizatori konstatē, ka tās izdevušās un panākumu ziņā pārsniedz iepriekšējā gada apmērus, jo tās esot sarīkotas 265 vietās. Fotogrāfijās redzams, ka masveidīgais pasākums dažviet sācies ar karogotu gājienu, to ar klātbūtni pagodinājis Valsts prezidents. Citviet pilsētu, pagastu valdes no līdzdalības “Mežu dienās” atteikušās. Latvijas Valsts vēstures arhīvā fonda nr. 1680, apraksta nr.2 lietā nr. 97 var pārliecināties par paveikto, labi organizēto, lielo darbu. 1931. gada 10. maijā ap Gulbenes Brīvības pieminekli dzīvžogā iestādīja 1200 liepiņas, 60 parastās eglītes un 200 krāšņuma krūmus, bet atsevišķi četrus dzīvības kokus.
Apstādīja Valsts Gulbenes komerc – un arodskolas rotaļu laukumus un daļu celiņu, iedēstot dzīvžogā 450 liepiņas, 30 vītolus un 20 dzeltenās akācijas. Gulbenes dzelzceļa stacijas dzīvžogā iedēstīja 300 liepas.
“Mežu dienās” iestāda 2807 stādus
Gulbenes pilsētas 1931. gada “Mežu dienās” pavisam iestādīti 30 vītoli, divi sēru bērzi, 40 dažādi augļukoki, 2340 liepas, 60 eglītes, 200 krāšņumu krūmu, četri dzīvības koki, 30 baltās akācijas, 50 dzeltenās akācijas, viena vīksna un 50 dažādas sugas, kopā 2807 dažādi stādi. Turpmākajos gados šo dienu ietvaros bez tradicionālajiem darbiem tika organizēta arī iepriekš stādīto, bet vēlāk bojāto kociņu labošana ar jauniem stādiem.
1935. gada aprīļa sākumā ikviens interesents varēja iegādāties rokasgrāmatu par “Mežu dienām” un “Kokuskolas katalogu”. Kaut arī vēl netika norādīts par konkrētiem dabas (koku) sakopšanas un atjaunošanas plāniem, to metodisku un ilglaicīgu realizāciju, kas dotu labākus bioloģiskos rezultātus, tiek atzīts, ka tas uzlabo pilsētas ainavu un palīdz kopt koku stumbrus un zarotnes.
Varbūt, piešķirot “Mežu dienām” mūsdienīgāku skanējumu un negaidot norādījumus no augšas, varam turpināt tradīciju, kas noteikti, ja vien gribēsim, atkal salapos.
