Man pretī raugās mazas, melnas ačteles, un ūsainais rozā deguntiņš cenšas sasmaržot svešas smaržas. Ja nebūtu saimnieka Oskara Tilgasa ciešā tvēriena, kāmju meitene labprāt dotos iepazīties ar svešiniekiem un izzināt pasauli.
Man pretī raugās mazas, melnas ačteles, un ūsainais rozā deguntiņš cenšas sasmaržot svešas smaržas. Ja nebūtu saimnieka Oskara Tilgasa ciešā tvēriena, kāmju meitene labprāt dotos iepazīties ar svešiniekiem un izzināt pasauli.
Oskars atzīst, ka kāmji ir ļoti ziņkārīgi, ja tiem ļautu, viņi izložņātu it visur, iesprauktos katrā vismazākajā caurumā un visu, protams, arī pagaršotu. “Kāmji bieži vien iekuļas nepatikšanās,” sarunā iesaistās Oskara tētis Guntars. “Oskaram šis jau ir trešais kāmis. Pirmais kāmis gāja bojā ļoti traģiski. Mēs paši bijām devušies prom no mājām, bet radinieks, kam bija uzticēts kāmis, bija ar to spēlējies un nebija aiztaisījis būrīša durtiņas. Pēc tam, nezinot, ka kāmis ir izsprucis, nolēmis, ka jāuzliek peļu slazds, lauku mājās to ir daudz. Diemžēl slazdā ieskrēja ne jau pele. Arī otrajam kāmim liktenis bija nežēlīgs. Tam tika klāt suns.” Visi mājinieki ļoti skumuši par abu dzīvnieciņu bojāeju. “Šī kāmju meitenīte man ir tikai divus mēnešus. Mums mājās ir arī kaķi un suņi, bet šie dzīvnieki vairāk dzīvo pa lauku un istabā ienāk ļoti reti, bet man gribas kādu mazu un mīļu dzīvnieciņu, ar ko spēlēties. Žurkas ir nedaudz par lielu, jūras cūciņas ir ļoti specifiskas, tās ir bieži jākopj, interesanti man šķita arī degu, bet ar šiem dzīvnieciņiem ir daudz jādarbojas. Tā nu paliku pie kāmja,” stāsta Oskars.
Pirmo kāmi Oskars nopircis no draudzenes, bet pārējie abi pirkti zooveikalā. Pirmais un otrais kāmis (tie abi bija puikas) esot bijuši gluži vienādi, abi bija brūnganā krāsā, ar īsu spalvu, viņiem pat abiem vienādi bija nedaudz ieplēsta austiņa. “Arī pēdējo gribējām atrast līdzīgu iepriekšējiem diviem, taču brūnu kāmīti neatradām,” stāsta Oskars. “Kaut kur lasīju, ka kāmju puikas ir mīlīgāki. Šī meitene bija ļoti nedroša, ja arī paņēmām viņu rokās, centās izrauties. Kādā reizē suns pamatīgi nobiedēja šo kāmi. Pēc šīs šoka terapijas mūsu kāmju meitene ir pavisam pārvērtusies – tagad tā daudz labprātāk dzīvojas pa rokām, tomēr tik ļoti mīlīga viņa nav. Ja kāds vēlas pirkt kāmi, ir jāpērk pēc iespējas mazāks un daudz ar viņu jādarbojas, tāpat kā ar jebkuru dzīvnieciņu. Tad kāmis ātri pierod pie rokām un labprāt ļaujas rotaļām. Kāmjus pat ir iespējams iemācīt atsaukties uz vārdu,” stāsta Guntars.
Oskara kāmītim ir speciāls būris, kurā viņam ir gan automātiskais ūdens trauciņš, gan arī ritentiņš, kurā izvingrināt kājas. Kāmju meitene ritentiņā arī labprāt guļ. “Kāmis ir nakts dzīvnieciņš, bet dienā tas vairāk guļ. Naktī sākas lielā darbošanās. Te viņa izdomā paasināt zobus un sāk grauzt visu iespējamo, te patrenēties savā ritentiņā, reizēm arī sāk pīkstēt un skrāpēties, laikam sajūt, ka ciemos ir atnākušas peles un grib izlauzties brīvībā,” stāsta Oskars.
Kad kāmītei tiek iedota barība, tā piebāž pilnus vaigus un dodas noslēpt visos stūros. Kāmi baro gan ar speciālo sauso barību, gan arī dārzeņiem, dažādām lapiņām. “Kāmīši ir ļoti tīrīgi dzīvnieki. Tas izskatās ļoti interesanti, kā viņa ar savām mazajām ķepiņām mazgā sev purniņu. Reizi mēnesī lieku arī viņu vannā. Izlietnē ielaižu siltu ūdeni un lieku peldēties. Mani kāmji labprāt šādi mazgājas,” stāsta Oskars.
“Kāmis ir dzīvnieks, kas nomierina. Palaižot piedurknē, viņš visur lodā un patīkami kņudina ar savām ūsiņām,” saka Guntars. “Jāmēģina viņa pieradināt tā, lai nekur nebēg,” spriež Oskars, piebilstot, ka šai kāmītei vēl nav izdevies doties bēgļu gaitās, taču pirms tam viens kāmis esot aizmucis un Oskars to ilgi nevarējis atrast. “Kāmji ir lieli blēņdari, viņi ātri vien var aizlaisties, savukārt, ja pie būra būs kaut kas tuvumā atstāts un kāmis ar ķepu varēs to aizsniegt, viss tiks ievilkts būrī, smalki sagrauzts un ievīstīts migā,” stāsta Oskars.
Kāmji ir mazi, bet ļoti gudri dzīvnieciņi, Par to ir pārliecinājies arī Oskars.
