Gulbenē šīs vasaras izskaņā divreiz – Bānīša svētkos Skolotāju dienas sarīkojumā – publiski uzstājusies novadniece, Dailes teātra aktrise Aija Dzērve.
Gulbenē šīs vasaras izskaņā divreiz – Bānīša svētkos Skolotāju dienas sarīkojumā – publiski uzstājusies novadniece, Dailes teātra aktrise Aija Dzērve.
Par pēdējo uzstāšanos viņa saka: “Pēc tam nevarēju vakarā aizmigt. Satraukums.” Varbūt tā bija tāpēc, ka meitu vēroja un vērtēja Aijas mamma Baiba Dzērve, kas ir Gulbenes vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja. Gulbenē Aiju dzirdējām dziedam. Viņai šogad būs iespēja pilnveidot savu vokālu, mācoties Brodvejā. Un tomēr bieži viņa ir un būs Gulbenē, kas Aijai nozīmē ne tikai tikšanos ar vecākiem, māsu, brāli, radiem. Te bieži pie vecvecākiem Bonifācija brīvdienās dodas viņas divus gadus vecā meitiņa Estere Alma.
“Dzirksteles” redakcijā saruna sākas divatā, taču drīz vien pievienojas arī mazā Estere Alma, kas ir droša un paspēj iedraudzēties ar dzirksteliešiem.
– Būt gan aktrisei, gan mammai – to apvienot droši vien nav vienkārši?
– Meitiņa ir vēl diezgan maza. Viņa ir šad tad paņemta līdzi uz mēģinājumiem teātrī. Domāju, ka viņa necieš mana darba dēļ. Varbūt drīzāk šajā situācijā cieš manas intereses. Un manas personiskās vajadzības. Mēģinu sabalansēt.
Manī ir mātes gēns. Bērns – tas man ir pašsaprotami un dabiski. Tāpēc man nav sevišķi jācenšas un jāpiedomā par to, kā ir būt mammai. Tas ir dabīgi.
Es jau nepiedzimu kā konkrētas profesijas pārstāve. Piedzimu kā bērns saviem vecākiem, kā Dieva bērns, kā sava dzimuma pārstāve. Manuprāt, katram cilvēkam pirmajā vietā jābūt bērnam, ģimenei, vecākiem.
– Savai mammai un tētim esat trīs?
– Esmu vecākā meita. Ģimenē attiecības ir sirsnīgas un ļoti mīļas, taču ne vienkāršas. Mums ar māsu ir 14 gadu vecuma atšķirība. Taču reizēm viņa man liekas stiprāka un drošāka nekā es. Māsa, mamma, krustmāte ir tās, kas mani zina vislabāk. Ļoti mīļa ir vecmamma, tētis, brālis. Māsa mani prot raksturot visprecīzāk. Viņa par mani saka tā: tu esi gan Aija, gan Aijiņa atkarībā no situācijas. Viņa manī ir saskatījusi šo duālismu. Ar savu māsu ļoti lepojos. Mēs abas esam mācījušās mūzikas skolā. Mums ir iecerēts kopīgi izveidot koncertnumuru.
Mūsu brālis studē, būs sporta treneris. Mēs neesam bieži kopā, taču šad tad mums vienam otru vajag.
– Nāk jauna teātra sezona, ir jaunas lomas!
– Sezona Dailes teātrī sākās jau augustā. Dievam acīs nevar spļaut – darbs ir un šis tas ir ļoti interesants. Varbūt nav gluži tas, ko es gaidīju un ko es gribētu. Būs trīs izrādes pie labiem režisoriem. Pirmais, ko jau tagad varu izstāstīt. Kārlim Auškapam būs jubilejas izrāde “Plašās pasaules krastā”. Luga ir par ģimeni. Par to, kā mums katram nākas kaut ko zaudēt un kā mēs pēc tam tiekam uz priekšu. Kā tiekam tam pāri. Par to, kā mēs varbūt netiekam galā ar savu egoismu, nemākam saprast otru cilvēku. Diezgan mūsdienīga. Tā ir viena no pēdējām labākajām britu lugām, kas saņēmusi balvas. K.Auškaps ir bijis tāds kā tēvs kursā, kurā es studēju aktiermākslu. Tāpat arī savā ziņā Mihails Gruzdovs. Viņi veidoja mūsu kursam izrādes, daudzi no mums ir auguši līdz ar lomām.
Tā uz savu dzimšanas dienu K.Auškaps būs sarūpējis dāvanu ne tikai sev, bet arī mums. Cik nu ir palikuši teātrī no mūsu kursa beidzējiem, tik arī izrādē būs redzami.
Otrs mans tagadējais darbs ir VEF Kultūras pilī teātrī “Rībēja mute”. Tur tiek iestudēta izrāde “Momo”. Režisore ir Mirdza Zīvere, kas daudziem ir pārsteigums. Man patīk, kā viņa strādā. Man patīk viņas personība. Viņā ir rakstura stingrība, ass prāts un ļoti liela modrība attiecībā uz katru cilvēku. Katrā ziņā man ir ļoti liels prieks ar viņu sadarboties. Tur piedalās arī mūsu novadnieks Leonīds Grabovskis. Vispār liela daļa vecmeistaru, kas spēlējuši Nacionālajā teātrī.
Momo lomu spēlēju es un Nacionālā teātra aktrise Līga Vītiņa, lai var saplānot darbošanos arī citās izrādēs. Pirmizrādes būs gandrīz vienlaikus. Tā es joņoju no VEFa uz Daili un vēl uz televīziju šad tad, kur ierunāju “Bīstamās mājsaimnieces” un vēl tekstu dažā seriālā, ko droši vien daudzi skatās.
– Tā ir iespēja papildus nopelnīt vai arī interesants darbs?
– Man un citiem aktieriem tekstu ierunāšana televīzijā ir entuziasma darbs. Tur ir komanda… Iepriekšējos gadus mums ar Uldi Anži šad tad sanāca strādāt kopā. Un mums abiem bija lielie joki, kad kāds no mums atbrauc no Gulbenes un pēkšņi vienam pasprūk nevietā šaurais vai platais “e” vai kāds lauziens. Un tad mēs viens par otru pajokojam: “Gulbenē biji, ja, pie vecākiem paviesojies?” Katrā ziņā darbs Latvijas televīzijā ir no tiem, kuru es negribētu zaudēt.
– Un kā ir ar reklāmu tekstu ierunāšanu?
– Ja man būtu tikai tas, darbs, ko es daru teātrī, man būtu ļoti grūti. Reklāma – tas ir viens no Dieva plāceņiem, kas dažkārt iekrīt klēpī. Par reklāmas ierunāšanu bieži vien labi maksā. Tā kā Dievs man ir piešķīris daudzmaz labu balss tembru, kas reklāmu teksta ierunāšanai der, tad man ir liels prieks, ka man šad tad šo to piedāvā. Vienubrīd tā jau ir rutīna… Vai es reklamēju šampūnu vai “Cappi” barību, vai pārtiku ar bifido baktēriju piedevām… Tomēr nu jau tās reklāmas kļūst interesantākas, jo to veidotāji sāk piedomāt par sižetiem, nevis tikai pliki optimistiski kliedzoši smaidošā balss tembrā tiek noreklamēts kaut kāds dotais produkts, bet tur ir sava daļa asprātības.
Patiesībā reizēm šajā darbā var no sirds izjokoties, izdauzīties, kas tīri labi palīdz uzlabot garastāvokli.
– Vai aktrises profesija bija bērnības sapņos izlolota?
Galīgi ne! Dzīve pameta iespēju. Ko gan cilvēks pēc 9.klases beigšanas daudz saprot, ko gribētu darīt nākotnē? Mani vispār vienu laiku vairāk interesēja vēsture, un domāju, ka iešu mācīties šajā jomā. Tad man likās, ka esmu sportiste. Domas mainījās. Pēc pamatskolas beigšanas gribēju turpināt mācīties ģimnāzijā, taču izkritu algebras eksāmenā. Tad es vasarā regulāri apmēram mēnesi braucu ar velosipēdu uz mājām pie skolotājas un tur mācījos. Paldies skolotājai Lidijai Ķeķerei! Pēc tam vidusskolā man jau matemātikā veicās tīri labi. Man nav bijis gluži tā, ka šajā mācību priekšmetā galīgi neveiktos, taču man vienmēr ir vajadzējis papildus pastrādāt ģeometrijā un algebrā. Es it kā jau gatavojos augustā eksāmenu algebrā kārtot atkārtoti, taču tad izlasīju laikrakstā “Dzirkstele” paziņojumu, ka Valmieras teātris kopā ar turienes vidusskolu organizē teātra klasi. Aizgāju uz to konkursu, kas notika tepat Gulbenes bibliotēkā. Uz šejieni bija atbraucis un mūs vērtēja Varis Brasla, Pēteris Sūcis un vēl citi. Toreiz man paveicās, kaut gan tas bija nejauši.
– Kā savulaik izdevās atbrīvoties no raksturīgā Gulbenes dialekta?
– Patiesībā es ar to tiku galā diezgan veiksmīgi. No sākuma man likās, ka tā ir tīrā elle. Tas bija tad, kad es aizbraucu mācīties uz Valmieru. Toreiz man piekodināja: ja gada laikā netiksi galā, tad tevi atskaitīs. Tas bija ultimāts, lai cilvēks censtos.
Pēc Valmieras vidusskolas beigšanas es tomēr vispirms iestājos Mākslas akadēmijā, kur gribēju mācīties mākslas vēsturi, un gadu tur nomācījos. Tad mainīju augstskolu, kļuvu par aktrisi. Varbūt visu mūžu nevajag darīt vienu darbu? Varētu jau visu mest pie malas un sākt darīt kaut ko pavisam citu. Esmu sapņojusi, ka vēlētos strādāt dārzniecībā, kur audzētu tikai rozes.
– Skaisti! Teātris un skaistums, skaistie cilvēki – tie ir neatdalāmi jēdzieni?
– Ir skaistie cilvēki un ir interesantie cilvēki. Ja man jāsaka par sevi, tad es nekad sevi par skaistuli neesmu uzskatījusi. Diezgan objektīvi varu pateikt, ka es varētu atbilst piemīlīgi simpātiskajam tipam. Manā izpratnē skaistais cilvēks ir etalons – apvienojums ar skaistu dvēseli. Ir jābūt iekšējam starojumam.
Teātrī tādu izteikti skaistu cilvēku patiesībā nav daudz. Tur ir vajadzīgi interesantie tipi, dažādie: viens – vella pilns, otrs – ar humoru, trešais – azartisks, ekspresīvs. Nocitēšu tekstu no kādas izrādes: “Govs arī labāk smuku puķi ēd, nevis nesmuku.” Tas ir bonuss no dabas. Cilvēks ar kaut ko to ir nopelnījis.
– Draugi. Cik tie svarīgi ir jums?
– Draudzība ir tā, kas grezno dzīvi. Kad man jāuzstājas, varu līdzi paņemt kolēģus, draugus. Radām koncertu, par kuru visiem prieks. Es tikko iestājos portālā “draugiem.lv”. Viena draudzene man raksta: “O, dažu nedēļu laikā tev saradies tik daudz draugu!”. Padomāju un sapratu, ka tie sirdsdraugi ir tikai divi vai trīs. Taču, ja nav labo paziņu, tad tas ļoti bremzē iespējas dzīvē. Draugi var atbalstīt, lūgt. Tā mēs cits citam palīdzam dzīvot.
– Kā jūs ejat pa dzīvi – kā optimiste vai kā pesimiste?
– Neesmu depresīva. Pesimists domā par to, ka dzīve ir šausmīga un kaut ātrāk tai pienāktu gals. Tomēr es nekad neesmu bijusi arī absolūta optimiste, kam, ejot pa dzīvi, viss sagādā milzīgu prieku. Varu atzīties, ka mani vienmēr ir mākušas skumjas pēc kaut kādas laimes zemes, tādas mīlestības… nevis pēc cilvēciski miesiskas, bet es pat nezinu, kādas. Valmieras teātrī reiz bija tāda izrāde… pēc kaut kā cēla nezināma sirds ilgojas. Mana diagnoze ir skumjas. Taču es vienmēr cenšos tās pārvarēt. Ir dienas, kad liekas – ak, Dievs, es vairs nevaru, ir apnicis, neko negribu! Un ir reizes, kad ej pa dzīvi un tā liekas tik skaista, jo dzīvoju, esmu vesela, varu priecāties. Visdrīzāk esmu pesimiste, kas cenšas būt optimiste.
