Skolotāju Jāni Lapsu ievēroju kādā prezentācijas pasākumā, kurā viņš visus tā dalībniekus pārsteidza ar apbrīnojamu humora izjūtu un asprātīgiem komentāriem arī par visnotaļ nopietniem jautājumiem.
Skolotāju Jāni Lapsu ievēroju kādā prezentācijas pasākumā, kurā viņš visus tā dalībniekus pārsteidza ar apbrīnojamu humora izjūtu un asprātīgiem komentāriem arī par visnotaļ nopietniem jautājumiem.
Šķita, ka vīrieti labākajos gados nespēj sarūgtināt nekas, ka pa dzīvi viņš iet rotaļīgi viegli, visam pa priekšu palaižot sirsnīgu smieklu šaltis, tomēr izrādījās, ka Jānim nav svešas ne garīgās, ne fiziskās sāpes, ka arī viņš pazīst vientulību un klusībā atkal vēlas būt mīlēts.
– Es esmu optimists, jo citādāk šodien nav iespējams dzīvot. Apkārt viss ir tik pelēcīgs, valda nostalģija, cilvēki cits ar citu neapmierināti. Ar koķetu nostāju pret apkārtējiem notikumiem visu iespējams atdzīvināt, liekot viņiem pasmaidīt un uz brīdi piestāt, lai pamanītu, ka ne viss ir tik drūmās krāsās. Nebaidos būt tiešs, bija, piemēram, tāds gadījums. Braucam mājās no Igaunijas, kur bijām devušies makšķerēt zivis. Uz Igaunijas – Latvijas robežas mums pretim iznāk blonda, izspūrusi mūsu tautiete. Es viņai jautāju: “Vai jums ķemmīte ir?” Viņa skatās uz mani un prasa, vai es gribot saķemmēties? Saku: “Nē, es jums gribu ķemmi piedāvāt!” Tautiete mazliet piesarka, bet tad sāka labdabīgi smieties. Pēc tam mums izvērtās jauka saruna. Izrādās, ka arī stingros un bargos amata ļaudis iespējams atkausēt.
– Esmu dzirdējusi, ka spējat uzlabot noskaņu arī kolēģiem ģimnāzijā?
– Tā ir. Katru gadu iznāk arī nedaudz paceļot. Ceļotāju kompānijas mainās, bet esmu dzirdējis izteikumu: “Ja ekskursijā nebrauks Jānis, tad mēs arī nebrauksim! Ja viņš sāk smieties, tad arī neviens cits nespēj no smiešanās atturēties.” Tas nenozīmē, ka tēloju klaunu. Spēju būt arī nopietns, īpaši, kad palieku viens ar savām domām, bet cik tad ilgi domīgi skatīsies pa logu un bēdāsies, ka ārā līst, ir drūms, pelēcīgs laiks? It kā zinādams, ka ļaujos pārdomām, kāds piezvana vai atsūta īsziņu, uz kuru vajag atbildēt, aizsākas sarunas, un dzīvesprieks ir klāt. Līdz šim neviens nav aizrādījis, lai beidzu jokot. Acīmredzot dzīvē visiem tieši tā pietrūkst.
– Tas nozīmē, ka jums ir daudz draugu?
– Draugu patiešām ir daudz. Es burtiski nevaru atkauties no cilvēkiem, reizēm pat labsirdīgi bilstu, lai uz brīdi atstāj mani mierā. Braucu autobusā, skatos pa logu, cilvēks sāk ar mani runāties, es taču nevaru viņam sacīt: “Stop! Klusē, es tagad nevaru runāt!” Savādi, ka mani visvairāk atceras un, ja vajadzīgs, man palīdz nevis radiņi, bet pavisam sveši cilvēki, kuri spēj sarīkot burvīgus un neaizmirstamus mirkļus, piemēram, kaut vai Jāņu dienas svinības. Pēdējos Jāņos ciemos atbrauca dēli un visi kopā aizbraucām uz Stāmerienu, kur mūs pie Pogas ezera sagaidīja pavisam sveši cilvēki. Mums nekas netraucēja, pat lietus. Māju saimnieks, kur notika svinības, bilda, ja būtu zinājis, ka būs tik liela dancošana, nebūtu iepriekšējā dienā zāli pļāvis.
– Humora izjūta pārmantojas?
– Nezinu. Nevaru uz šo jautājumu atbildēt, lai gan man it kā ir vairāki brāļi un māsas, par kuriem neko nezinu, jo ģimenē biju pieņemts bērns. Abi audžuvecāki ir miruši. Janvāri būs gads, kopš mammīte nomira, tētiņš – mazliet agrāk. Man abi bija ļoti mīļi, jo galvenais nav bērnu laist pasaulē, galvenais ir viņu izaudzināt. Nekad neesmu interesējies un meklējis īstos vecākus. Lai viņiem labi klājas!
– Arī par garlaicību jūs nemēdzot sūdzēties.
– Garlaicīgi nudien man nav, jo darbojos Lejasciema pagasta dramatiskajā kolektīvā, dejoju ģimnāzijas skolotāju deju kolektīvā, ko jau divus gadus vada skolotāja Edīte Ķikuste. Ir jau arī pirmā uzstāšanās pieredze, piemēram, pērn izlaidumā. Gatavojāmies uzstāties Beļavas un Lejasciema estrādes brīvdabas sezonas atklāšanā, kā arī posāmies uz Valmieru, bet beigās aizmirsa mūs uzaicināt. Tas jau nekas, mērķis tāpat ir cēls – lielie Deju svētki Rīgā. Tas viss palīdz izrauties no ikdienas.
– Varat teikt, ka jums piemīt ne tikai humors, bet arī lapsas viltība?
– Ir situācijas, kad nākas likt lietā arī viltību. Esmu labdabīgi mānījies, lai panāktu vēlamo, un licis lietā aktiera talantu. Konkrēti nevienu gadījumu gan uzreiz nevaru atminēties.
– Kāpēc cilvēki atturas no jokošanas, nesaprot humoru?
– Droši vien te vainojama ekonomiskā situācija, daudzie solījumi, kas netiek pildīti. Arī apkārtējā pelēcība. Nesaprotu, kāpēc baidāmies kaut vai košāk ģērbties? Man bija iespējams tikties ar tautiešiem no Toronto, kuri nekautrējās aizrādīt par šo pelēcību: “Uzvelciet gaišas drānas! Celiet saulītē to, kas jums ir, nekautrējieties lielīties ar sasniegto! Beidziet reiz čīkstēt un liekties, iztaisnojiet muguras un ielieciet lūpās smaidu, tas visu vērsīs uz labu!” Viņiem ir taisnība. Labs piemērs ir horvāti, kuri pat kadiķa zariņu un noslīpētu akmeni spēj cildināt, tas pats arī Vācijā, kur Berlīnes mūra akmeņus joprojām pārdod par pieklājīgu summu. Mums taču arī ir dolomīta ieguves vietas, dažādi dabas veidojumi un daudz kas cits, bet mēs labāk pasperam visu tālāk, eh, ko nu tur! Būs grūti mainīties, jo pārāk esam iesūnojuši. Tam vajadzēs laiku, nekad nebūs tā, ka no rīta piecelsimies un sāksim domāt citādāk.
– Daudz laika veltāt arī tiešajam darbam.
– Esmu kā plaša profila traktorists. Mācu skolēniem apieties ar datoriem, veselības mācību vidusskolas klasēm, kā arī esmu laborants dabaszinību cikla mācību priekšmetiem. Dažkārt darbdiena man beidzas pulksten deviņos, pat desmitos vakarā. Esmu arī 11.a klases audzinātājs. Viņi ir mani mīļie un vienīgie, jo desmito klašu grupā humanitāro priekšmetu apguvēju nav. Mēs labi saprotamies, lai gan pēc dabas nopietnie un ļoti pareizie jaunieši ir teikuši, ka es dažkārt izsakoties divdomīgi. Laikam man izdevies iegūt jauniešu uzticību, jo bieži vien zinu daudz vairāk nekā klašu audzinātājas. Arī dažādos “tusiņos” un “burziņos” tieku labprāt aicināts un ieredzēts. Protams, visur jau nevaru būt klāt. Nevaru noliegt, ir patīkami dzirdēt izteikumu: “Mēs nenākam, skolotāj, pie jums uz stundu, bet kā pie savējā.” Visu atrisinām sarunu veidā, iztiekot bez kliegšanas. Man galvenais ir, lai tiktu izdarīts darbs. Reizēm, kad vairs nevaru atkauties no jauniešiem, jokojot bilstu, ka jāiet pensijā, jo ir jau simts gadu. Diemžēl skolotāja darbā esmu pārliecinājies, ka ar katru gadu skolēnu zināšanu līmenis iet uz leju.
– Kur meklējama vaina?
– Domāju, ka visas vainas sākas ģimenē, jo visu novelt tikai uz skolas pleciem nav pareizi. Mēs nemitīgi aicinām vecākus atnākt uz skolu arī ikdienā, lai parunātos, nevis tikai tad, kad notiek sapulce, bet nenāk. Arī atvērto durvju dienās nāk vieni un tie paši vecāki. Ja vecākus neinteresē savs bērns, neko labu nevaram sagaidīt? Esmu ciemojies pie jauniešu vecākiem mājās, bet viņi man stāsta visu ko citu, tikai ne par bērnu. Tādās reizēs norādu, ka esmu ieradies runāt par problēmām, kas skar jaunieti un viņa attieksmi pret mācībām.
– Jānis Lapsa – skolnieks?
– Ļoti kārtīgs. Vissirsnīgākās atmiņas man saistās ar Mālu skolu, jo bijām tās pēdējais izlaidums. Skolā pārdzīvoju katru neveiksmi un raudāju pat tad, ja nokritu un sasmērēju savas drānas. Lejasciema vidusskolā mana krustmāte bija mācību pārzine, tiklīdz ar mani kaut kas atgadījās, tūlīt aiz auss, matiem vai rokas aizrāva uz skolotāju istabu un pamatīgi bāra, bieži bildu, ka tikai Lapsu, nevienu citu tā nevar audzināt. To iekšēji pārdzīvoju.
– Profesija “skolotājs” ir diagnoze vai piespiedu izvēle?
– Ar tagadējo prātu par pedagogu nekļūtu, jo tas nav viegls darbs, ļoti daudz ir jāmācās pašam, nepietiek ar savulaik iegūto augstskolas diplomu, tāpēc esmu “ielēcis” arī dabaszinību kursos un Sarkanā Krusta koledžā sācis studēt par ārsta palīgu. Griežos kā vāvere ritenī. Ja tagad varētu izvēlēties, izvēlētos medicīnu, tā tomēr man tuvāka. Arī tagad, ja skolā nav medmāsiņas, nepieciešamības gadījumā meklē mani, jo, dienot Padomju Armijā Kazahstānas stepēs, biju feldšeris. Ja vien Daugavpils Pedagoģiskajam institūtam savulaik nebūtu rūpējis studentu plāns un institūta vadība būtu atdevusi dokumentus, es veiksmīgi tiktu ieskaitīts Medicīnas akadēmijas pirmajā kursā. Lai nezaudētu saikni ar medicīnu, palīdzu apgūt pirmo palīdzību. Nupat augustā trīs dienas kā mediķis strādāju Aglonā – sirdsklauves, ģīboņi, krītamās kaites, lūzumi, sveču radīti apdegumi. Darba pietika.
– Vai ir kāds līdz šim neīstenots sapnis?
– Ir, bet šajā jautājumā atbildes vietā liksim daudzpunktes.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Jānis Lapsa.
– Dzimis: 1963.gada 23.jūlijā Lejasciema pagasta Mālmuižā.
– Izglītība: Mālu trīsgadīgā skola, Lejasciema vidusskola, Daugavpils Pedagoģiskais institūts, Latvijas Universitātē iegūts ķīmijas maģistra grāds, Latvijas Sarkanā Krusta koledžā mācās par ārsta palīgu.
– Darbs: Gulbenes ģimnāzija, sabiedriskā kārtā Latvijas Sarkanā Krusta Gulbenes rajona komitejā pirmās palīdzības mācību speciālists.
– Ģimene: šķīries, ir divi dēli Zigurds un Artūrs.
– Sadusmo: nepatiesi apvainojumi un negodīga rīcība.
– Patīk: sēņot un makšķerēt, spēlēt teātri un rosīties virtuvē.
