Elvijs Krevics ir 15 gadus vecs pusaudzis, kas pagaidām vēl nezina, par ko grib kļūt, taču viņš zina, par ko nevēlas būt. Viņš neattiecina uz sevi Čārlza Darvina teoriju par cilvēka izcelšanos.
Elvijs Krevics ir 15 gadus vecs pusaudzis, kas pagaidām vēl nezina, par ko grib kļūt, taču viņš zina, par ko nevēlas būt. Viņš neattiecina uz sevi Čārlza Darvina teoriju par cilvēka izcelšanos.
Pagaidām Elvijs mācās 9.klasē, sekmju ziņā viņš ir viens no līderiem klasē. Un vēl viņš darbojas Gulbenes katoļu draudzē, piekalpo pie altāra kā ministrants. Viņš sapņo par izglītības turpināšanu Rīgas katoļu ģimnāzijā. Viņa varonis nav Harijs Poters, bet gan Dieva dēls – Jēzus Kristus. Par to stāsta Elvijs pats…
Vinš var būt arī draugs
Kādu es iztēlojos Dievu? Kā draugu. Šī sajūta radās pagājušajā gadā, varbūt mazliet agrāk. Nevaru pateikt konkrētu brīdi, kad to sajutu. Vispirms bija saruna ar vienu Karmela māsu. Daudz runājām par ticību. Viņa ieteica, ka es varētu Jēzum lūgt, lai viņš būtu mans draugs. Tagad tā ir. Es ar Jēzu varu gan runāt, gan lūgt. Tā klātesamība ir interesanta. To ir viegli uztvert.
Zinot mācību stundu sarakstu skolā, varu plānot ikdienu tā, lai apmeklētu arī svētās mises baznīcā vakaros, kas sākas pulksten 18.00. Man tur patīk atrasties. Tur ir labi, sirsnīgi cilvēki – ar atvērtu sirdi. Patīk darboties draudzē, palīdzēt māsām svētdienas skolā un ārpus tās.
Ja gadījies, kad retāk iets uz baznīcu, tad sirds sauc atpakaļ. Un draudzes cilvēki taujāja, kur esmu pazudis. Tā es vairs nepazūdu. Un ir tā grēku piedošana, ko var sajust, kad var atkal jūties brīvs un iet tālāk, un dzīvot ar to labo. Es zinu, ka ir Dievs un ka ir kaut kas tāds, kas nav no Dieva. Daudzkārt savās lūgšanās pieminu to, lai viss, ko es domāju, būtu no tā labākā. Visvairāk pasaulē ir labā. Par slikto es nezinu un negribu zināt. Nav tādas vēlmes nemaz zināt to. Es zinu tikai to, ka ir Dievs. Tam ticu.
Gribētos, lai apkārt vairāk ir tādu cilvēku, kas dzīvo ticībā. Varbūt pat viņi ir vai varētu būt, taču… nav. Ir žēl to, kas nepazīst Jēzu. Kad viņi paši saka, ka nav Dieva, tad liekas – lai dara, ko grib, jo tā ir brīva izvēle.
Vienaudži tincina par baznīcu
Sākumā skolasbiedri nezināja, ka es eju uz baznīcu. Tad tas nebija skaļi. Nu jau ilgāku laiku ir tā, ka visi zina, daudzi pasmīkņā… Sākumā, to saprotot, es ierāvos sevī, noslēdzos klusumā, atslēdzos no visa. Tagad es apkārtējo izteikumus uztveru ar smaidu. Pasaku: “Paldies!” Ar ticīgiem cilvēkiem bieži vien man ir ļoti labs garīgs kontakts. Taču ir arī tādi kristieši starp bērniem, kas pieņēmuši Jēzu, bet skolā pret mani izturas dīvaini, sauc mani par svēto… Tas ir stulbi. Es nemaz nereaģēju. Esmu parasts cilvēks. Tāds pats kā visi. Tikai ar citādāku, ar kristīgu, pasaules uztveri. Jo vairāk citi smīkņā par to, jo vairāk tas mani garīgi spēcina. Es jau zinu, ko no kura cilvēka var sagaidīt, ko jebkurā mirklī viņš var pateikt. Klasē gandrīz visus tas interesē. Viņi daudz man jautā. Biežāk jautājumi ir par ikdienišķo dzīvi baznīcā. Ir, protams, arī tādas reizes, ka es nespēju atbildēt. Esmu aicinājis gan savus klasesbiedrus, gan skolasbiedrus. Ir tādi, kas saka, ka nāks, bet nezina, kad nāks.
Lūgšanas – par sevi un citiem
Daudz par sevi lūdzu, par citiem, lai Dievs dod, palīdz, apžēlo. Nesen bija kontroldarbs. Tad man bija lūgšana par to, lai Dievs saglabātu man skaidras domas, lai es kontroldarba laikā neaizdomātos par kaut ko citu, lai to mācību vielu, ko esmu atkārtojis, es varētu izmantot kontroldarbā. Lai Dievs man dod pašpaļāvību, drosmi un žēlastību. Dieva žēlastība ir kā dāvana, lai katrs spētu nest savu krustu. Man negribējās bioloģijā mācīties par cilvēka rašanos. Tur cilvēks tiek pielīdzināts pērtiķim. Es to negribu atzīt. Pēc padoma taujāju priesterim, viņš teica, lai vienkārši šo teoriju pieņemu zināšanai. Tā atradu veidu, kā pieņemt man nepieņemamo. Ir cilvēki, kas nes smagu krustu un vienalga saka paldies Dievam un veic ikdienas darbu. Man veicas mācībās. Esmu individuālists. Jau apmēram četrus gadus esmu sev noteicis pienākumu, ka ir jācenšas labi mācīties.
Mēs visi nevaram būt vienādi
Vajag saprast, cik cilvēki ir dažādi. Mēs visi nevaram būt vienādi. Kāds ir kristīgs cilvēks, cits ne. Nav jācenšas līdzināties citiem, jādzīvo saskaņā ar ticību un jāciena citi.
Ja es esmu kādam uzminis uz kājas, es atvainojos. Kad citi apsaukājas, nereaģēju. Skolā mēs esam vairāki kristieši. Taču atšķiras attiecības baznīcā un skolā. Ir jau arī tādi, kas pabeidz mācības svētdienas skolā, bet tomēr pazūd, nenāk vairs uz baznīcu. Ir tādi luterāņi, par kuriem skolā neviens nenojauš. Es esmu skaļāks. Visi zina, ka esmu katolis.
Pēdējā laikā man “pielipa” frāze: “Jēzu, mācītāj, apžēlojies par mums!” Šī frāze bija ikdienas lūgšanu grāmatiņā “Mieram tuvu”. Kā atdalījums no nākamās nedēļas. Mani piesaista gavēņa laiks. Jo tad ir klusums, nav ļauts skaļi uzvesties. Gavēnis nozīmē klusēt pirms kaut kā ļoti skaļa. Baznīcā gavēnis ir pirms Kristus augšāmcelšanās svētkiem, kad skan arī aleluja. Ir jāpriecājas par katru dienu un jātic, ka jauna diena nesīs pārsteigumu, ir jātiecas pēc tā.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Elvijs Krevics.
– Dzimis: 1992.gada 16.februārī Gulbenē.
– Ģimenē: viens no trim bērniem saviem vecākiem; ir māsa Līga (17 gadu) un brālis Rinalds (14 gadu).
– Nozīmīgi: kristīts Vissvētākās Jēzus sirds Viļakas Romas katoļu baznīcā divarpus gadu vecumā; mācās Gulbenes vidusskolas 9.klasē.
– Iedvesmo: Evaņģēlijs, latviešu valoda, matemātika, citu cilvēku prieks, līdzjūtība, pavasaris, vasara un tumši zila krāsa, kas nav tāda kā apmākusies debess.
– Sarūgtina: ja cilvēki nemāk saprast citus tādus pašus Dieva radītus bērnus.
