Gulbenietis Andris Gāršnieks glezno dabas ainavas un portretus. Uzgleznoto darbu skaits ir skaitāms ne desmitos, ne simtos, bet gan tūkstošos. Pavisam ir tapušas apmēram 2000 mazāka un lielāka izmēra gleznas.
Gulbenietis Andris Gāršnieks glezno dabas ainavas un portretus. Uzgleznoto darbu skaits ir skaitāms ne desmitos, ne simtos, bet gan tūkstošos. Pavisam ir tapušas apmēram 2000 mazāka un lielāka izmēra gleznas.
Pati lielākā glezna ir dabas ainava, kuru Andris uzzīmējis tad, kad dienējis Krievijā. Tās augstums ir apmēram trīs metri un platums četri metri. Ja ir iedvesma, tad gleznošana sākas jau no deviņiem rītā un beidzas vēlu vakarā vai pat pulksten divos vai trijos naktī. Vai viņš savām gleznām dod arī nosaukumus? “Saviem bērniem (domāts – gleznām) vārdus nedodu, jo tas, manuprāt, nav tik būtiski,” viņš atzīst.
Pats par sevi Andris saka, ka mētājoties kā veca nauda. Strādājis par režisoru Valmieras rajona Dikļu un Bērzaines drāmas kolektīvos, tagad – par pārdevēju, bet, kas būšot vēlāk, pats nezinot. “Dzīve ir mainīga, tā visu saliek pa plauktiņiem, neko, manuprāt, nevar paredzēt uz priekšu, vienmēr jau notiek kaut kādi pavērsieni, īpaši tad, kad vismazāk to gaida,” filozofē Andris.
Talants no tēva
Pirmā izstāde tapa vēl tad, kad Andris bija mazs puika. Viņa vecāki strādājuši par celtniekiem un bijušas reizes, kad viņi devušies komandējumos uz citām pilsētām, Andris arī braucis līdzi. Kārtējais objekts bijis Balvos, bet dzīvojuši viņi kopmītnēs, tur, uz kopmītņu gaiteņa sienām, Andris bija salicis savus pirmos darbus – karikatūras, tad saucis un vedis pie rokas pārējos kopmītņu iemītniekus, lai nāk skatīties. Karikatūrās tika izvēlēti tādi cilvēki, kuru sejās saskatījis kādu īpašu akcentu, piemēram, grumbas vai īpatnēju degunu tad, to izceļot, arī radās pirmie darbi, kurus atzinīgi novērtēja pieaugušie.
Konkrētas skolas, kurā Andris būtu apguvis gleznošanas pamatus, nav. Viņš gan ir apmeklējis gleznošanas studijas Rīgā un Valmierā, bet tās nav likušās tik svarīgas un būtiskas, lai pavadītu tajās pietiekami daudz laika, jo vislabākais skolotājs esot pati daba. “Tajā nekas nav samelots, un nekur citur nav iespējams redzēt tik patiesas krāsas kā tur, un neviena skola tā neiemācīs zīmēt kā prakse, jo ar katru nākamo darbu sanāk tikai labāk,” stāsta Andris. Mākslas pasaulē viņu ievedis tētis. Viņš arī esot skaisti zīmējis. “Kad man bija 16 gadu, tad tēvs man sacīja, ka nu jau es zīmēju labāk par viņu. Tas bija liels saviļņojums un prieks dzirdēt šādus vārdus. Es patiesi jutos lepns. Arī saviem bērniem gribētu kaut kad pateikt šādus vārdus, bet laikam jau nesanāks, jo dēli jau izauguši lieli un devušies savā dzīvē, kaut gan jāsaka, ka arī viņi ļoti labi zīmē,” atzīst gleznotājs.
Patīk gleznot dabas ainavas
Galvenokārt Andris glezno dabas ainavas un portretus. Pēdējais portrets gan esot uzgleznots pirms 10 gadiem. Portretos redzamas radinieku vai draugu sejas. Andrim nepatīk zīmēt skaistus cilvēkus, jo tādās sejās neesot nekā aizraujoša. Viņš spriež, ka portrets jau esot interesants tikai tam, kurš tur esot uzzīmēts, dabas ainavas tomēr patīkot visiem. Andris ir izmēģinājis gleznot gan uz audekla, gan uz presēta kartona, strādājis ar akvareli un pasteli, bet tomēr palicis uzticīgs eļļai. No Gulbenes rajona dabasskatiem esot gan tikai viens darbs – upe Krustalīce. Vairāk nekā 10 gadi ir pavadīti Valmierā, tāpēc lielākoties ir gleznoti tās puses dabasskati.
Gadalaiki raksturīgi ar to, ka katram ir sava krāsa. Andrim labāk patīk gleznot ziemu, arī rudeni un pavasari, bet mazāk vasaru, jo tad visur esot tikai zaļā krāsa, protams, varot atrast kādu interesantu akcentu, arī zīmējot vasaru. Andris stāsta, ka gleznošana – tas ir radoši pavadīts laiks, glezniecībā viss esot mazliet jāpārspīlē, ja fotogrāfijās ziemu redz tikai baltu, tad gleznās varot parādīt dažādas atblāzmas. Ja ziemas dienā vēl uzspīdot saulīte, var radīt ļoti krāsainu gleznu.
“Ar prieku gleznoju arī ūdeņus, varbūt tāpēc, ka pēc horoskopa esmu Vēzis. Velk mani uz ūdeņiem. Man ļoti patīk braukt ar laivu. Esmu izbraucis Gauju, Aivieksti, Pededzi un daudzas citas upes. Ļoti patīk doties pārgājienos kājām gar jūras malu. Esmu nogājis vairāk nekā simts kilometrus. Jūra ir vienkārši fantastiska! Pastaigas man dod lielu devu emociju, izjūtu, pārdzīvojumu, tad arī rodas iedvesma,” stāsta gleznotājs. Pēdējā glezna Andrim tapusi pirms četriem gadiem, jo aizņemtības dēļ nesanākot ne ceļot, ne doties pārgājienos, pat ne pavizināties ar laivu, tāpēc arī iedvesmas neesot. Esot mazliet žēl, bet gan jau viss vēl notiks!
Gleznas ir bijušas arī dažādās izstādēs gan Rīgā, gan Valmierā, gan arī citās pilsētās, bet pēdējo reizi saņemtas atpakaļ mazliet bojātas, jo glabātas neatbilstošā temperatūrā, tāpēc vairs neesot vēlmes tās vēl kaut kur dot. “Labāk, lai glabājas pie manis mājās, man tās netraucē,” saka Andris.
Ar gleznām notiek kuriozs gadījums
Anekdotes vērts gadījums ar Andra gleznām noticis kādā kafejnīcā Pļaviņās. Kafejnīcas īpašniekam bija noruna ar Andri, ka viņš atļaus izmantot savas gleznas kafejnīcas interjerā, par to neprasot naudu. Vēlāk noticis pārpratums. Ēkas saimnieks pamanījis uz kafejnīcas sienām šīs gleznas un paaugstinājis kafejnīcas īpašniekam īres maksu, sakot, ja jau viņš varot nopirkt tādas gleznas, tad arī par īri varot samaksāt vairāk. Ar laiku gan izrādījies, ka kafejnīcas īpašnieks nevarējis samaksāt tik augstu īres maksu, un kafejnīca bankrotējusi. “Un tas viss noticis tikai manu gleznu dēļ,” smej Andris.
Kādreiz Andris savas gleznas arī pārdevis. Vedis uz apkārtējo pilsētu (Alūksnes, Balvu, Madonas, Smiltenes, Valkas, Cēsu, Limbažu un Rīgas) veikaliem, kur tās tika tirgotas. Visvairāk esot interesējušies un pirkuši Andra darbus Rīgā un Valmierā. Tas esot bijis labs iztikas avots. Tagad gleznu cena svārstās no 350 līdz 500 latiem. “Cilvēki jau grib dāvanā pasniegt gleznu, bet, kad pasaku, cik tas maksā, tad laikam šķiet par dārgu, jo atsakās,” saka Andris.
Lielākā daļa dabasskatu ir paša izdomāti, tikai trešdaļā gleznu esot vērojamas reālas dabas ainavas. “Gleznas jau nerodas un nevar uzzīmēt tad, kad esi ieplānojis. Agrāk biju sastādījis pat plānu, kad gleznošu, cik daudz, bet sapratu, ka tā nevar. Lai rastos glezna, ir vajadzīgs klikšķis. Ir bijuši gadījumi, kad esmu nolēmis – šodien gleznošu, bet tajā pašā laikā sev izdomāju dažādas atrunas, lai tikai nevajadzētu sākt zīmēt, un tad, kad pulkstenis jau rāda pusdienlaiku, ar atvieglojumu sev saku, ka nu vairs gan nav vērts sākt, jo, ja darbu nepabeidzu uzreiz, tad tas tāds arī paliek,” savā pieredzē dalās Andris.
Viņa mīļākā krāsa ir brūna, bet ļoti nepatīkot zila, kaut gan agrāk esot bijis tieši pretēji. Strādājot ar brūno un zaļo krāsu, vajagot tikai pielikt akcentam kādu košāku krāsu un darbs sanākot ļoti labs.
“Gleznoju jau tāpēc, ka nevaru izstāstīt un aprakstīt ar vārdiem dabas skaistumu. Pareiza krāsa pareizā vietā, un, manuprāt, nav vajadzīgs nekāds īpašais talants, lai radītu skaistu darbu,” atzīst Andris.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Andris Gāršnieks.
– Dzimis: Gulbenē, dzīvojis Valmierā, tagad atkal ir Gulbenē.
– Vecums: 49 gadi.
– Izglītība: mācījies Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, ieguvis masu pasākumu režisora diplomu.
– Nodarbošanās: strādājis par režisoru Valmieras rajona Dikļu un Bērzaines drāmas kolektīvos, tagad pārdevējs “Tele2” mobilo telefonu veikalā.
