Mūsdienu konkurences apstākļos mazam uzņēmumam ir diezgan grūti izdzīvot, tādēļ kokapstrādes firma SIA “Druvenieki J” ar Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļu atbalstu nesen ir iegādājusies jaunas iekārtas. Tas ļaus ražīgāk strādāt.
Uzņēmums ir iegādājies garināšanas optimizācijas iekārtu, ēveli, brikešu presi, skaidu bunkuru un skaidotāju.
“Mēs tagad varēsim pārstrādāt arī nederīgos produktus, tādējādi tiks pārstrādāti gandrīz 90 procenti koksnes – no nederīgajiem atgriezumiem ražosim briketes. Arī drošības tehnika tiks ievērota daudz vairāk – garināšanas optimizācijas iekārtā cilvēks vairs netiks klāt griezinstrumentiem un nevarēs sevi savainot,” stāsta firmas valdes priekšsēdētājs Ivo Cepurītis.
Šis kokapstrādes uzņēmums, kas atrodas līdzās Staru mototrasei, dibināts 1999.gada nogalē. Sākotnēji tas nodarbojies ar apaļkoku iepirkšanu un pārdošanu.
“Sākumā uzņēmums īrēja telpas Beļavas pagastā, taču sapratām, kas tas nav izdevīgi, tādēļ iegādājāmies šīs telpas līdzās mototrasei un tagad jau gadus piecus sešus saimniekojam šeit. Vienubrīd zāģējām egles apaļkokus, bet mums kaimiņos ir SIA “Gaujas koks”, kas mūs izkonkurēja, tādēļ nolēmām pievērsties bērza apaļkoksnes pārstrādei. Arī šobrīd mums ir konkurenti, taču mēģinām cīnīties,” saka I.Cepurītis.
Uzņēmumā šobrīd strādā apmēram 30 darbinieki, tie galvenokārt ir tuvākās apkārtnes iedzīvotāji, arī gulbenieši.
Gatavo produkciju – mēbeļu sagataves – uzņēmums pārdod vietējiem uzpircējiem, kā arī eksportē uz ārzemēm, piemēram, uz ASV un Angliju.
“Ar brikešu pārdošanu pagaidām ir grūti, šis tirgus vēl nav aktīvs. Taču jau drīzumā tās būs nopērkamas “Virši – A” degvielas uzpildes stacijā. Koksni iepērkam no vietējiem piegādātājiem. Jāteic gan, ka ar koksni ir problēmas. Strādājam no rokas mutē. To ietekmē lielā konkurence, kā arī rudens un slapjais laiks, kas neļauj no meža izvest materiālus,” norāda uzņēmējs.
“Protams, mēs labprāt paplašinātos. Ar finansēm nebūtu tik traki, taču galvenā problēma ir tirgus stabilitāte. Gatavo produkciju nav tik vienkārši realizēt. Ārzemnieki, piemēram, visu gadu to neuzpērk, jo viņi nestrādā visu laiku, bet mums, lai izdzīvotu, tas ir jādara.”
