Redzi – es nāku pēc gadiem citāds, bet tomēr – tāds pats. Esmu mācījies atcerēties, ko, man aizejot, teica Tavs acu skats.
Redzi –
es nāku pēc gadiem
citāds,
bet tomēr – tāds pats.
Esmu mācījies atcerēties,
ko, man aizejot,
teica Tavs acu skats.
Es nāku pie Tevis ar to,
cik man izdevies
tālu tikt –
un šodien
visi klupšanas akmeņi
kastaņos pārvērsti tiek.
Paldies,
ka Tavās acīs
mainījies nav nekas…
Paldies, ka arī Tu zini –
citāds esmu,
bet tomēr –
tāds pats.
* * *
Tu.
Un mēs nejūtam akmeņus
dvēselē smagus.
Tu.
Un mēs mācāmies citiem teikt
vārdus labus.
Tava plauksta.
Mūsu raizes viegli noglāsta tā.
Tava plauksta.
Mēness, kas ceļu mums rāda kā
pasakā.
Tavas acis.
Gurušas sāpju, tomēr
nenogurstoši meklē prieku.
Tavas acis –
Mīlestība, kas dāvā mums
zvaigznes – pilnu sieku…
* * *
Es vēlos apmaldīties vārdos…
Un klusuma labirintos klīst.
Tad klusumā varētu klausīties.
Es vēlos apmaldīties vārdos…
Un dziļā bezdibenī krist.
Tad klusuma purvā varētu brist.
Es vēlos apmaldīties vārdos…
Un klusumā meklēt zilbes,
Lai no tām veidotu dzīves bildes.
Stārleta
