– Nāc, dēls, es tev izstāstīšu par to veselu stāstu. Es šeit bieži atnāku un skatos. Šis sirmais tētiņš, asaras valdīdams, sāk stāstīt.
– Nāc, dēls, es tev izstāstīšu par to veselu stāstu. Es šeit bieži atnāku un skatos.
Šis sirmais tētiņš, asaras valdīdams, sāk stāstīt.
Pie vecās lielmātes Marijas kādreiz kalpoja jauns, ņiprs skuķēns – Dorīte. Bet, kad lielmātes nebija mājās, lielskungs Otto allaž sauca Dorīti pie sevis un, dāvinādams dažādus niekus, lika ciest meitēnam nesmukas pārestības. No sākuma likās, ka lielskungs cīlēja tikai uz meiteņa sārtajiem vaigiem, bet tad notika vēl kas ļaunāks…
Dorīte vairs nevarēja palikt pilī. Lai nebūtu skuķim ar negodu jāklīst pa pasauli, lielskungs bija izdomājis lielu žēlastību. Viņš dāvināja man kā savam krietnam staļļa puisim mājas, bet par to man bija jāapņem Dorīte par sievu.
Patikās man ir mājas, ir nelaimīgā Dorīte, tikai sirdī kremta, ka pirmais savā vidū nebūs paša bērns. Bet Dievs nebija tomēr gribējis mūsu vidū ciest lielkunga asinis. Dorīte pēc dzemdībām nomira, neatstājot arī pēcnācēja.
Palikos viens kā kociņš savās mājās. Domāju kādu gadiņu padzīvot atraitnī un tad apskatīties pēc jaunas saimnieces – celt dzīvi no jauna ar skaidru zemnieka sirdi, bet viss iznāca citādi.
Nomira vecais barons Otto un sākās vēl lielāks posts zemniekiem – māju atņemšana un tā saucamo lopu muižu ierīkošana. Lūdzos kā tārps pie jaunā barona kājām, lai atstāj man mājas, bet visas manas lūgšanas atsitās pret kurlām ausīm. Es gāju ik dienas uz muižu, bet velti.
Un tad velnišķas domas bija iešāvušās baronam prātā – viņš gribēja redzēt dzīvu velnu! Es varot sev dabūt citas mājas, kaut kur tālāk pagasta stūrī, bet lai apņemoties nodzīvot gadu, negriežot matus, nedzenot bārdu, nemazgājoties, veļu nemainot. Man uzcelšot pašam savu mājiņu, un es skaitīšoties vienu gadu barona baroklis.
Ko man bija darīt? Apņēmos izciest, jo viss mans mūžs ir bijis tikai ciešanas. Vecāki man nomira mazam, un jau no bērna dienām sāku savu dzīvi muižā zem vagara pātagas.
