– Jā, esmu pietiekami grāvjus racis, – piekrīt Ķibermanis. – Muti! Pēc tam jūs viņu sasieniet dzeloņdrātīm, iespraudiet mietu…
– Jā, esmu pietiekami grāvjus racis, – piekrīt Ķibermanis.
– Muti! Pēc tam jūs viņu sasieniet dzeloņdrātīm, iespraudiet mietu… Jā, pirms vēl pie dzīvības, nogrieziet kaut ko… saprotiet!?
– Tieši tā! – skan atbilde.
– Nē, bet – pagaidiet, – Sirmais pārdomā. – Jūs viņu aizvediet, lai izrok bedri. Pēc stundas es ieradīšos un došu pats pēdējās pavēles.
Tiešām apbrīnojams ir šis Kārlis Ķibermanis. Ne viņam žēl sievas, ne savu piecu bērnu, ne arī pašam savas dzīvības. Viņš rok sev bedri tikpat cītīgi kā agrāk muižā grāvjus uz asīm: jo dziļāks un platāks grāvis – jo vairāk būs dzīvei!
– Darīts ir! – Ķibermanis uzraušas uz bedres malas un iesprauž lāpstu izraktajās dūņās. – Tikai dibenā drusku ūdens.
Sargkareivji nemin ne vārda.
– Diez vai šie divi vīri arī ir tikpat asinskāri kā kameru pārzinis Jūlijs Sirmais, – domā sevī Ķibermanis un skatās uz dzeloņdrātīm un kādas divas pēdas garu mietu.
– Mans mūžs laikam būs nodzīvots, – bez liela uztraukuma sāk runāt Ķibermanis.
– Tā jau tai dzīvē iet. Un kurš gan lai dzimstot paredz sava mūža galu? Cits mirst gultā, cits uz ceļa vidus. Nu, man būs jāmirst šeit…
Bet arī Ķibermanis ir tikai cilvēks. Ikviens tārps lokās par savu dzīvību. Vai tiešām šī būs viņa mūža pēdējā nakts? Nē, arī viņš vēl grib dzīvot!
– Dodiet man, lūdzu, kādu dūmu, – Ķibermanis vēršas pie sargkareivjiem.
– Lūdzu! – nāveniekam pasniedz cigareti. Sargkareivji arī sev zobos ieliek pa vienai. Tad viņi sastājas trīsstūrī un cenšas aizsmēķēt. Bet vēja pūsma apdzēš vienu sērkociņu pēc otra. Viņi sastājas ciešāk.
Laiks! – domā Ķibermanis.
Abu roku spēcīgi vēzieni un – sargkareivju pieres dziļi salien viena otrā.
– Paldies Dievam! – Ķibermanis izspļauj cigareti no zobiem un abus nosistos iegrūž izraktajā bedrē.
