Ieva Berzina
Jutta Gramberga, Laima Sālījuma un arī daudzi citi darbojās pulciņos un ar prieku vēra mūsu kultūras nama durvis arī deju vakaros. Es piedalījos dramatiskajā pulciņā, kuru vadīja Tipaiņtēvs. Iestudējām daudzus dramatiskus gabalus un braucām viesizrādēs pat ārpus Gulbenes rajona (Alūksnes Ziemeros,) Dziedāju arī sieviešu ansamblī, kuru vadīja Arvīds Pupons. Vairāki slimnīcas darbinieki apdzīvoja Tirzas pagasta “Noras”. Pirms tam “Norās” bija neliels bērnudārzs. Mēs, māsas, tolaik saņēmām malku bez maksas, istabiņas īri, strāvas apmaksu. Mana ikdiena saistījās ar tiešo darbu ar bērniem kabinetā un izbraukumos, izglītojošām medicīnas darbinieku konferencēm Gulbenē, instruktāžām Gulbenes sanitāri epidemioloģiskajā stacijā (SES) par potēšanām un citu. Tirzas slimnīcai iedeva transportu – “gaziku” ar kabīni slimnieku ārsta vizītēm, arī pacientu nogādāšanai pie Gulbenes speciālistiem. Braucu “patronāžās” pie bērniem un strikti ievēroju pastāvošās instrukcijas, potēšanu termiņus. Veicu sanitārās izglītības darbu ar vecākiem. Tirzas skolā apmācīju sanitāros posteņus. Rajona sacensībās mūsu skolas sanitārie posteņi vairākas reizes izvirzījās godalgotajās vietās. Bijām divas reizes arī republikas sanitāro posteņu sacensībās. Jutāmies vajadzīgi un kaut ko arī sasnieguši, un iemācījušies. Es veicu darbu ar bērniem, biju dežūrmāsa arī slimnīcā, fizikālajā terapijā veicu ultraīsviļņu terapiju, diatermijas procedūras, elektroforēzi, lietoju kvarca lampu, nosakot pacienta jutību pret ultravioleto starojumu. Esmu strādājusi arī par rentgena laboranti un attīstījusi attēlus uz caurspīdīgās fotoplates.
Pirmie šoferi Tirzas slimnīcā uz ilgāku laiku bija Viesturs Kalniņš, Elmārs Sirmulis, Bruno Vēbers, galgausnietis Jānis Voits un citi. Mainījās arī transportlīdzekļu modeļi. Tie ārpus darba laika atradās pie slimnīcas vai kolhoza garāžās. Pie bērniem “patronāžās” mani pa aizputinātu ceļu veda ar slimnīcas zirgu Bangu. Atceros, ka ģērbos siltajā, lielajā aitādas kažokā, kas bija slimnīcas inventārs. Mani veda Ieva Pavāre, laba straujā zirga Bangas kučiere. Viņas daudzi darba gadi saistījās ar Tirzu.
Man nācās papildināt zināšanas arī dažādos kursos. Sākās sertifikātu laiks, kad kursu beigšanas dokuments apstiprināja profesionalitāti. Bijuši priecīgi un arī bēdīgi notikumi. Ar pediatri Ievu Grīnšteini esam kopā braukušas, kā tagad teiktu, pie nelabvēlīgām ģimenēm. Zīdaiņu putras vārīt, izglītot ģimenes esmu braukusi pat ar kolhoza arodbiedrības priekšnieku Jāni Grambergu. Arodbiedrība izdalīja arī ģimenēm materiālo palīdzību. Arī sieviešu padomi iesaistījām. Profilaktiskās potes nekādus sarežģījumus manā laikā nedeva, līdzi potēšanām mājās bija arī pretšoka pakete ar medikamentiem. Veicot skolēnu potēšanas, stikla šļirču deficīta dēļ atkārtota to vārīšana elektriskajā sterilizatorā tika veikta skolā. Pār visu valdīja instrukcijas: potes pret tuberkulozi izdarīja dzemdību nodaļā. Bija jāizdara potes pret difteriju, stinguma krampjiem, garo klepu, poliomielītu, bakām. Baku poti vēlāk atcēla, jo slimība bija pazudusi. Pote pret poliomielītu sākumā bija pilienveida un tikai vēlāk zirnīšos. Profilaktiskajām potēm sekoja rajona SES. Labi atceros dakteres Turkas prasības. Viņa kopā ar feldšeri apmeklēja mūsu iestādi kā kontrolieres. Katru gadu bija jāveic tuberkulozes pārbaude – Mantū reakcija. Vēlāk skolā šo poti veica ar speciālu “pistoli” mediķis no tuberkulozes kabineta. Bija labs kontakts ar dakteri Anži, pie kuras vedām bērnus ar pozitīvu Mantū reakciju izvērtēšanai. Arī acu ārsts izbrauca uz pagastiem. Atskaišu un pārskatu bija daudz. Tirzas skola vien bija 160 skolēni. Arī dzimstība pagastā dažos mēnešos bija 30 un vairāk.
Savā darba mūžā Tirzā esmu strādājusi kopā ar dakteriem Krātiņu, Vanagovski, Jaunzemu, Sinuku (Dimdiņu), Bērziņiem un Mūrnieci. Mans darba apģērbs bija balts, vienkāršs halāts un cepurīte ar sarkano krustiņu. Es to nenožēloju, jo ļoti mīlēju savu profesiju, un pateicos saviem kolēģiem par mūsu kopīgo darbu medicīnas laukā.
2.
Par savu balto halātu stāsta Laima Sālījuma (Smildziņa):
– Visai profesijas izvēlei pamatā bija manas domas: “Nekas nav skaistāks par balto halātu!” Šis teiciens pilnībā apstiprinājās drīzāk sava satura nekā sava baltuma dēļ. Jau pēc Tirzas pamatskolas beigšanas es divas vasaras strādāju par sanitāri, un tas bija laiks, kad sastapos ar medicīnu pirmo reizi savā dzīvē. Neviens mani uz šo profesiju nemudināja, tā bija mana griba.
Es biju nospraudusi dzīves trīs mērķus: redzēt Eifeļa torni, Ēģiptes piramīdas un fjordus Norvēģijā. Tas ir dzīvē piepildījies ar uzviju. Ja cilvēkam ir mērķis un doma, kas urda, var sasniegt, šķiet, pat neiespējamo. Esmu bijusi Vīnes operā, Šēnbrunnas pilī, jūsmojusi par Horvātijas krāšņo dabu, Čehijā Prāgā apmeklējusi Šveika krodziņu, stalaktītu alās Slovēnijā klausījusies burvīgu kora koncertu. Esmu ar ekskursiju bijusi senākajā un pasaulē greznākajā parlamentā Budapeštā. Esmu bijusi Romā un Vatikānā. Un tas viss ar tūrisma firmu “Impro”! Mana “slimība” mūža garumā un turklāt neārstējama ir izrādījusies arī teātra izrāžu un koncertu apmeklēšana. Tas palīdz pret tā saucamo medicīnisko izdegšanu. Mans sapnis vēl būt Portugālē līdz pat okeānam.
Varbūt saviem sapņiem es pamatus ieliku tieši agrīnajos jaunības gados, kad gribēju redzēt sava darba rezultātu tūlīt un uzreiz. Un tā bija ķirurģija, kurai pamatus es apguvu Cēsu medicīnas skolā, vēlāk arī kursos. Cēsu medicīnas skolā triju gadu programmā bija jāliek iestājeksāmeni latviešu valodā un literatūrā un matemātikā. Bija arī konkurss – vairāki pretendenti uz vienu vietu. No uztraukuma par gaidāmo eksāmenu biju aizskrējusi ar mājas čībām un to pamanīju, kāpjot pa kāpnēm uz eksāmenu. No tā man sanāca tādi kā smiekli, un stress pazuda. Izturēju! Medicīnas skolā ar mani kopā mācījās arī tirzmaliete Ināra Krieva (Šimanska). Mani nosūtīja pēc medicīnas skolas beigšanas uz Madonas rajonu, bet es samainījos ar draudzeni un nokļuvu Gulbenes rajonā – Tirzā. Tas bija tāds kā likteņa pirksts! Tur es satiku savu nākamo vīru Elmāru un ieguvu arī skaistu un romantisku uzvārdu – Smildziņa. Elmārs strādāja Tirzas, vēlāk Lizuma mežniecībā un bija arī pašdarbības kolektīva aktīvs zēns. Nekur taču dziļi acīs otram neieskatās tā, kā dejas virpulī un teātra spēlē! Vai tad nav skaisti, no teātra izrādes atgriežoties, apstāties uz Vaidavas tilta un no sirds dziedāt: “Vaidava, Vaidava! Aiznes sapņus zilā jūriņā!”
Vispirms dažus mēnešus strādāju Gulbenes centrālajā slimnīcā ķirurģijas nodaļā par procedūru māsu. Tad uz Tirzu, kur dzīvoja “Rozniekos” mani vecāki. Līdz darbam tālu – gandrīz 6 kilometri, un atkal cerība, ka vēlu vakaros un agri rītos pa ceļam mani paņems kāda kolhoza automašīna. Tās gan bija pa manu ceļu tikai pāris, tomēr man bieži veicās. Tirzā sadraudzējos ar vietējiem cilvēkiem. Mūža draudzība izveidojās ar Noras un Jura Bišu ģimeni. Dzīvojām kaimiņos, mēs īrējām istabiņu “Lejassīļos”, viņi dzīvoja “Bērzkalniņā”. Sākumā sadraudzējās Elmārs ar Juri kopīgā darbā mežsaimniecības uzņēmumā. Kad ģimenes palika kuplākas, draudzība stiprinājās, un mēs ar Elmāru kļuvām krustvecāki Bišu Zandai. Arī tagad uzturam kontaktus, un es aizvien uzzinu jaunāko, kas notiek vai nenotiek manā jaunības pagastā.
Darbs slimnīcā Tirzā bija gan kā dežūrmāsai, gan virsmāsai. Kā tolaik bija pieņemts, iesaistījos arī slimnīcas saimnieciskajos pasākumos: ogu lasīšanā, talkās kolhozā. Atceros, ka Moru mežā gan nobijāmies: mūs atveda ar smago kolhoza mašīnu, un laikam piesaistījām krievu karavīru uzmanību, jo bijām iegājuši mežā par tālu. Mūs ar aizsietām acīm izveda no meža. Bija baisi un vairs uz to pusi nedevāmies.
Kad Elmāru nozīmēja darbā uz Lizuma mežniecību, mūsu abi bērni Ginta un Raivis gāja Lizuma bērnudārzā, un nebija viegli savienot darbu ar ģimenes rūpēm. Kopā ar vecākiem pārcēlāmies uz Siguldu, izveidojām savu māju. Siguldā bija uzcelta jauna slimnīca. Galvenais ārsts Rozītis mani pieņēma darbā. Strādāju gan ķirurģiskajā nodaļā, gan operāciju zālē. Mācījos daudzos kvalifikācijas kursos. Darbojos medicīnas darbinieku arodbiedrībā. Strādāju arī jaunizveidotajā asins transfūziju kabinetā, kuru vadīja dakteris Siļķe. Bija milzīgs apgrozījums asins apgādes jautājumos. Katru kvartālu Rīgas Donoru centrs rīkoja izbraukumus uz Siguldu, kurus es organizēju. Iepazinu dakteri Tiju Rubažu, Viņa vadīja ginekoloģijas un dzemdību nodaļu Siguldas slimnīcā, un es tur rosījos asinspārliešanu sakarā. Mūs vienoja atmiņas par mūsu abu pirmajām darbavietām Tirzas lauku slimnīcā.
Esmu gandarīta par savu mūža veikumu un mediķa profesiju. Es nekad negribētu būt cilvēks kā vientuļa sala. Man vajag apkārt cilvēkus. Ļaužu pūlī es jūtos tik labi, kā nekad nespēju būt vienatnē. Visu mūžu esmu bijusi “bara cilvēks”, un būt, pat klusējot, starp ļaudīm man ir kā balzams dvēselei.
(Turpinājums sekos)
