Mārtiņš Svilis ir autokrosa un rallijkrosa braucējs, kas jau 19 gadu vecumā ir sasniedzis ievērojamus rezultātus.
Mārtiņš Svilis ir autokrosa un rallijkrosa braucējs, kas jau 19 gadu vecumā ir sasniedzis ievērojamus rezultātus. Pēc otrā posma 2001.gada Latvijas čempionāta “Klasika 2000” klasē sīvā cīņā ar pieredzējušiem pretiniekiem ir izvirzījies 6.vietā.
Pašreiz Mārtiņa “kontā” ir sešas otrās, divas ceturtās un divas piektās vietas. Jāpiebilst, ka viņš Latvijas čempionātā brauc kopš 1999.gada.
Neiztika bez notriektiem stabiem
Mārtiņš automašīnas sāka iepazīt no piecu gadu vecuma, kad, tēvam klēpī sēžot, mēģināja noturēt automobili uz ceļa. Desmit gadu vecumā viņš izjuta auto spēku un pievilcību, kad tēvs pašam ļāva sēsties pie stūres.
“Braukt ļāvu, lai arī bija bail, ka nenotiek negadījums. Dēlam bija braucēja talants, tādēļ šo prasmi apguva ātri . Tomēr jāatzīst, ka neiztika arī bez nobrauktiem sētas stabiņiem,” stāsta Mārtiņa tēvs Modris Svilis. Viņš piebilst, ka neviens nav iemācījies braukt, nepieļaujot kļūdas.
Varēja braukt, nejūtot problēmas
“Laikā, kad Jēkabpilī vēl bija tādi uzņēmumi kā “8.autokombināts” un “Jēkabpils Lauktehnika”, varēja nodarboties ar tehnisajkiem sporta veidiem, jo šie bija tehniski uzņēmumi un deva priekšrocības autosporta cienītājiem,” stāsta M.Svilis.
“Arī pats tolaik strādāju “Lauktehnikā” un diezgan aktīvi nodarbojos ar autosportu. Jēkabpili pārstāvēja divas vai trīs smago un četras vieglo automašīnu ekipāžas, kas galvenokārt brauca rallijos. Toreiz bija vieglāk ar autodetaļām, arī degviela lēta,” atzīst M.Svilis. “Uzņēmumi atbalstīja un palīdzēja materiāli. Tika uzbūvēts sporta bokss, kas paredzēts automašīnu apkopei un remontam. Tā autosports arī sākās.”
Sportošana bija jāpārtrauc
“1992.gadā sākām izjust problēmas, kas saistījās ar šo dārgo vaļasprieku. Valsts uzņēmumi pārtapa par firmām, kas pašas vēl nebija spējīgas uzturēt sporta transportu. Degviela bija dārga, arī remontiem vajadzēja vairāk naudas. Bija brīži, kad sacensībās piedalījās tikai piecas līdz desmit ekipāžas. Savukārt līdz 1990.gadam reizēm uz starta līnijas stājās līdz 120 ekipāžām,” atceras Modris Svilis. “Mašīnas gan palika, bet paši vairs nebraucām – nebija naudas un konkurences, arī azarta.”
Tēva vietā uz starta stājās dēls
“No šķūnīša izvilkām un saremontējām veco “žigulīti”. Mārtiņš bija sasniedzis gadus, kad varēja piedalīties autokrosā. Viņš gan nebrauca rallijā, to neļāva vecums. No 16 gadiem var braukt 1400 kubikmetru klasē, lai arī autovadītāja apliecības vēl nav, to var darīt slēgtajā trasē. Pirmie rezultāti bija labi, un līdz šim brīdim Mārtiņš nav palicis pēdējais,” saka Mārtiņa tēvs.
“Bailes braukt nav, vienīgi, kad stāvu pie starta līnijas, ir uztraukums, kā sāksies brauciens. Kad starts veiksmīgs, uztraukumu nomaina azarts, par bailēm nav laika domāt,” atzīst Mārtiņš. Izraujoties “spicē”, braukt ir grūti, bet neinteresanti, jo gribās, lai sacīkste ātrāk beigtos un varētu saglabāt vietu līdz finišam. Braukt pa vidu ir aizraujošāk, jo tad ir lielāks azarts kādu apdzīt,” stāsta Mārtiņš.
Viņš piebilst, ka drošība pēc “Rāceņu” trasē notikušā ir krietni uzlabojusies. “Kārtībai jābūt. Tik bīstamā sporta veidā jāpievērš lielāka uzmanība drošībai. Arī mēs bijām tajās liktenīgajās sacensībās, bet no starta atteicāmies. Mūs neapmierināja sacīkšu drošība, tādēļ atgriezāmies mājās,” stāsta Mārtiņš.
Mārtiņš izvēlējies grūtāko disciplīnu
“Klasika 2000” ir autokrosa klase, kur automašīnai ir aizmugures piedziņa. Ar šādu auto ir sarežģītāk braukt, toties interesantāk gan tās vadītājam, gan arī skatītājiem. Mašīnu vairāk “mētā”, tādēļ spriedze ir lielāka un sniegums asām izjūtām bagāts. Braukšanas stils krietni atšķiras no priekšpiedziņas automašīnām. Ja tām līkumā daudz nav jāpiestrādā, tad “klasikā” auto jau pirms līkuma “jānoliek” šķērsām,” saka Mārtiņš. Viņš piebilst, ka ir jaunākais pilots savā klasē.
“Jaunākie autobraucēji parasti izvēlas priekšpiedziņas mašīnas, jo tās ir vieglāk vadīt,” saka Mārtiņš.
“Mačos” viņš piedalās ar divām automašīnām – “Toyota MR2” un “VAZ”. “Lai sasniegtu labus rezultātus, nepietiek tikai ar prasmīgu braukšanu un paļaušanos uz mehāniķu darbu – automašīna ir jāmīl. Ja tas viss ir, tad arī rezultāti būs,” domā autobraucējs.
Patīk ātrums un asas izjūtas
“Es braucu gan autokrosā, gan rallijkrosā. Viens no otra tie atšķiras ar ceļa segumu. Autokrosā ceļam ir tikai mīkstais segums, bet rallijkrosam daļa trases asfaltēta un daļa ir ar mīksto segumu,” stāsta sportists. “Patīkamāks ir rallijkross, kur var sasniegt lielāku ātrumu, savukārt autokrosā, lai uzrādītu labu sniegumu, ir vajadzīga izturīga mašīna. Trasē gadās vairāk sadursmju ar citiem auto, arī bedres liek sevi manīt, tāpēc ātrums ir mazāks.”
Mārtiņš atzīst, ka trasē, kur var sasniegt lielāku ātrumu, viņam veicas labāk.
Nav īstas vietas, kur trenēties
“Latvijā ir tikai divas rallijtrases – Bauskā un Ikšķilē. Jēkabpilī ar treniņiem ir diezgan grūti. Esam mēģinājuši braukt “Daugavsalas” mototrasē, bet tas ceļa segums nav domāts automašīnām. Padomju laikā bija izveidots plāns autotrases būvniecībai, bet tas izpalika. Šobrīd nav nevienas firmas, kas varētu uzņemties šo darbu. Prasības un izmaksas ir lielas,” saka Mārtiņa tēvs.
Jauna autosporta disciplīna
Autosportā ir “ienācis” jaunums, ko vēlas izmēģināt arī Mārtiņš un viņa tēvs. Jaunums ir minirallijs, kas krietni atšķiras no iepriekšminētajām disciplīnām kaut vai ar to, ka te līdzi brauc arī stūrmanis.
“Interesanti ir tas, ka, atbraucot uz sacīkstēm, iepriekš nav zināma trase. To parāda tikai īsi pirms starta. Jāveic trīs apļi, kur pirmajā tiek veidots trases plāns uz papīra. Pilots braucot sauc katru līkumu vai tramplīnu, bet stūrmanis to pieraksta. Atlikušie divi apļi parādīs, kā tas abiem ir izdevies, jo tad jau jābrauc ar pilnu “klapi” un nav laika domāt. Šeit viss ir atkarīgs no precizitātes un savstarpējas sapratnes,” saka Mārtiņa tēvs.
“Mēģinot braukt minirallijā, pilots būs tēvs, jo viņam ir lielāka pieredze,” atzīst Mārtiņš. “Tad jau redzēs, kā mums veiksies.”
Tēvs ir palīgs un padomdevējs
“Pēc spraigām sacīkstēm bieži gadās, ka auto ir krietni “apskādēts” un tas jālabo. Šī nodarbe ir patīkama, bet prasa daudz laika. Remontus veicu gan kopīgi ar tēvu, gan viens,” stāsta Mārtiņš.
Daudz laika aizņem mācības. Mārtiņš ir izvēlējies ekonomista profesiju un mācās Lauksaimniecības universitātes 2.kursā. Jaunietis iet tēva pēdās gan sportā, gan izglītībā. “Bez tēva atbalsta un padoma būtu grūti,” atzīst sportists.
Bez atbalstītājiem nekas neiznāktu
“Esam pateicīgi visiem atbalstītājiem un sponsoriem: ģenerālsponsoram SIA “Viadukts”, sponsoriem SIA “Sabīne”, SIA “Selko”, SIA “Hektors” firmai “Brodoors”, kā arī personīgi Aigaram Nitišam, Vilnim Buholcam, Ziedonim Bečam, Aldim Kampānam, Edgaram Mitrim, kā arī visiem pārējiem.
Šis sporta veids ir viens no dārgākajiem, tādēļ paldies visiem, kas tic uzvarām un ir atbalstījuši. Protams, paldies sakām arī līdzjutējiem, kas vienmēr sacīkstēs ierodas kuplā skaitā.
