Vīcups domā: – Viņi taču zina, ka ik svētdienas tiem pēc pusdienas jāsaņem ciemiņš. Un kāds vēl ciemiņš, kas nāk ar kārtīgu ciemakukuli.
Vīcups domā: – Viņi taču zina, ka ik svētdienas tiem pēc pusdienas jāsaņem ciemiņš. Un kāds vēl ciemiņš, kas nāk ar kārtīgu ciemakukuli.
– Tu paliec tepat. Es aiziešu līdz purvam, Vīcups noliek maizes kuli pūnīša priekšā.
– Piedod, tēvs, kā es tā varēju? Tu visu laiku nesi šo nastu, un es tev nepalīdzēju.
– Nekas, nekas – ja tik vien smaguma dzīvē būtu jānes, tad mana mugura vēl līka nebūtu, – nosmīn vaļenieks un dodas uz purva pusi.
Pie pirmām priedēm viņš uzsvilpo “Mans vecais šinelis”. Un tad dziļāk purvā atskan Ušūra balss: – Nāc iekšā! Kas tev tas otrs? Mēs sen jau tevi gaidījām, bet, kad pamanījām, ka blakus tev soļo karavīrs – iemukām mežā.
– Jā, mīlīši, atvedu jums trešo. Tāds pats bēdubrālis kā jūs. Jau skatījies stobra galā, bet katram ir sava laime un sava nelaime. Tu vari būt ar cik augstu pieri būdams, bet, ja Dievs tev nav devis prāta, tu dumjš esi un dumjš paliec. Un tu vari būt apaudzis kā Ezavs, bet, ko Dievs mīļo, to viņš pasargā.
– Ko tu šodien tā to Dievu piemini? – ieprasās Jaunzems.
– Nāk, Jēkab, dzīvē brīži, kad tas ir jādara. Vai nu pašam sirds tik bēdu pilna, ka jāņem dziesmu grāmata rokās, vai arī, citiem sāpes vieglinot, jālūdz tiem līdzi…
– Būs laikam atkal daudzi apšauti? – smagi nopūšas vecais Ušurs.
– Nav, mīlīši, manam prātam skaitīt tās dvēseles, kas aiziet noslepkavotas mūžībā. Es saskaitu tikai tās, ko Dievs labprātīgi pieņem.
– Pēter, laikam būs kāds miris? – bažīgi apprasās Jaunzems.
– Kā manai Ērikai ar veselību? Tu stāstīji – palikusi slima…
– Saturies, Jēkab, tā nu Dievs ir gribējis, – Vīcups sniedz Jaunzemam Ērikas lindraciņus.
– Ko? Nomira! – auksti sviedri klāj Jaunzema pieri.
– Jā, mēs šodien viņu aizvadījām smilšu kalniņā.
– Un tu man nevarēji paziņot agrāk? – Jaunzems tikko spēj runāt.
– Kas ar to būtu līdzēts?
– Es būtu kādu nakti aizzadzies līdz mājām – redzējis vēl.
– Mīļais, tad arī tu būtu jau aprakts, bet kā suns. Vecais Zviedrs cītīgi apvaktē māju. Viņa acis redz ikvienu, kas Jaunzemos ienāk vai iziet. Šodien izvadīja no pagasta nama arī Zviedru dēlu Jūliju. Iekams vecie Zviedri aizgāja uz izvadīšanu, Jaunzemus cītīgi apvaktē divi zaldāti.
– Kādā nāvē tad tas aizgāja? – prasa Ušurs.
– To pastāstīs jums pūnītī…
– Jaunzems tik tikko spēj iet. Viņu paņem Vīcups zem rokas.
Pūnītī, uz pērnajiem gružiem, dziļās elsās sagumst nelaimīgais tēvs. Viņam izslīd šautene no rokām.
Lai slīd – viņam nav vairs dzīves… Viņš nekā vairs negrib sargāt. Viņš spiež pie lūpām savas meitiņas lindraciņus un raudādams skūpsta tos.
