Viņu paņem Vīcups zem rokas. Pūnītī, uz pērnajiem gružiem, dziļās elsās sagumst nelaimīgais tēvs.
Viņu paņem Vīcups zem rokas. Pūnītī, uz pērnajiem gružiem, dziļās elsās sagumst nelaimīgais tēvs. Viņam izslīd šautene no rokām.
Lai slīd – viņam nav vairs dzīves… Viņš nekā vairs negrib sargāt. Viņš spiež pie lūpām savas meitiņas lindraciņus un raudādams skūpsta tos.
13.nodaļa
Tas tā nu reiz ir, un tur nekā nevar darīt! – domā Ernis. Viņam prātā nāk vārds “suņabērns”! Viss viņa pirmo dienu staigājums dzīvē ir aizgājis zem šī vārda lāsta. Cik ilgi var saukt cilvēku par suņabērnu? Taču ikvienu kucēnu pēc gada jau dēvē par suni. Zvārguļu Eduarts saka:
“Ja cilvēks nekrietni uzvedas,
Tad viņu dēvē par suni.
Šāds nosaukums būtu ļoti
nepareizs
Un dara suņiem daudz pāri.
Šī nievātā lopiņa raksturā
Ir daudz slavenu īpašību:
Viņš pazīst savus labdarus.
Viņš iraid uzticams līdz nāvei!
Nupat kā es atminos – lasīju:
Kāds suns uz sava labdara kapa
Bada nāvē bija nobeidzies.”
Jā, vai tad arī es neeju beigt savu dzīvi uz labu ļaužu dzīves drupām? – soļojot pa briestošo Liedes pļavu zāli, Erņa domas kļūst drūmas un smagas. Un, jo vairāk viņš tā domā, jo pakrūtē paliek tik grūti, it kā būtu saēdies daudz kartupeļu bez pavalga.
Suņabērns! Kas tas ir – suņabērns? Viņš ir dzirdējis sakām: tas sava tēva dēls, tas tāds memmes dēliņš. Bet viņš, iekams ir sācis tipināt kājām, mūžīgi saukāts no ļaudīm – suņabērns!
Bija reiz māte – mīļa māte. Bet vai tad viņš viens ir dzīvē, kas savai mātei sagādājis daudz asaru? Viņš pats ir gribējis būt pārāk agri patstāvīgs, un, pirms viņa kauliem vēl nav uzgulusies dzīves ikdienas smagā nasta, viņš nav sapratis, ka jāpieņem allaž padomi no tā, kas pasaulē laiž cilvēku uz krustceļiem.
Vai tad mātei bija viegli linu laukā siet saujas un mest tās statiņos, kad es ar piena pudelīti, nopuņķojies valstījos grāvmalē? Vai māte ar vieglu sirdi gāja saimnieka kaimiņu rudens talkās, piesiedama mani ar rakstītu jostu pie savas gultas kājas?
