Vakar, klausoties laika ziņas, pārņēma skumjas, jo žurnālists pārliecināti apgalvoja, ka šodien ir gaidāma pēdējā siltākā diena šajā gadā. Tagad ar katru dienu kļūšot tikai vēsāks un karstās dienas vairs nav gaidāmas. Cik žēl!
Varēja arī pie mums vasara būt pāris mēnešus garāka. Es tikai par to priecātos. Piekrītu tiem, kuri saka, ka vasara parasti beidzas nepiedodami ātri, bet rudens mēneši velkas ļoti ilgi. Bet tā nu dabā ir iekārtots, un neko izmainīt nevar. Viss ir līdzsvarā.
Jāatzīst un jāpieņem vien ir, ka rudens tuvojas straujiem soļiem, par to liecina pirmās dzeltenās bērzu lapas, ražas novākšana mazdārziņos un sēņu lasīšanas laiks. Kaut gan visu laiku nepamet sajūta, ka vasara taču tikko ir sākusies, un es vēl joprojām gaidu karstās dienas. Jā, šovasar siltās un jaukās dienas mūs īpaši nelutināja. Šādās reizēs nākas vien atzīt, ka cilvēks ir bezspēcīgs dabas varenības priekšā, un atliek vien samierināties ar to, ka līst lietus, ducina pērkons, spīd saule vai plosās negants vējš.
Man nepavisam negribas kārtējo reizi izjust drēgnos, lietainos un drūmos rudens vakarus, jo tad liekas, ka arī dzīves ritms kļūst pelēcīgs un vienmuļš. Bet ceru, ka rudens mūs šogad priecēs ar saulainām, nevis lietainām dienām.
Rudens sākums un 1.septembris man vienmēr asociējas ar jauna posma sākumu. To pat varētu salīdzināt ar jauna gada sākumu, jo ir beigušies vasaras prieki un atpūta un daudziem sākas jaunais mācību un darba gads. Tad vasarā uzņemtā enerģija un darba spars lieti noder, lai mobilizētos un sāktu cītīgi strādāt un mācīties.
