Dienā, kad 8.augustā Latvijai pāršalca kāzu bums, sava darba svētkus svinēja arī 47 gadus vecā Līga Zača Gulbenē. Šajā zīmīgajā datumā apritēja 20 gadi, kopš Līga sevi profesionāli saista ar Valsts ieņēmumu dienestu, kur šobrīd Gulbenē viņa vada maksājumu uzskaites un piedziņas sektoru. Taču saruna ar “Dzirksteli” ir ne tikai par to. Tas tāpēc, ka Līgas aicinājums ir grāmatvedība, viņas sirds pieder ģimenei, savukārt viņas hobijs ir darbs dārzā. Tie ir trīs viņas dzīves pamati.
– Vispirms par naudu kā veiksmīgas dzīves mērauklu! Vai naudas jūsu dzīvē ir gana vai tomēr pietrūkst?
– Ak… Naudas nekad nav pietiekami. Kāds varbūt domā: tik liela alga! Bet katrs cilvēks neatkarīgi no ienākumu lieluma vienmēr uzskata, ka trūkst. Kā makā ir vairāk naudiņas, tā ir lielāki mērķi. Mūsu ģimene zina, kas ir knapināšanās ar līdzekļiem, kad meitas bija jāskolo. Tikai nesen varējām atļauties remontu mājās, logus nomainīt. Tāpēc, ka nu jau meitas Jana un Dana ir izaugušas un mums ar vīru Juri ir vairāk iespēju dzīves kvalitātes uzlabošanai. Taču, ieejot veikalā, man joprojām nav tā, ka pērku, ko gribu. Skatos, kas lētāks.
– Naudas skaitīšana kopš mazotnes jums ir patikusi?
– Jā. Bērnībā patika kopā ar meitenēm spēlēt veikalu. Vēlāk dzīves gaitā sapratu, ka mans īstais aicinājums ir grāmatvedība.
Esmu beigusi Rīgas kredīta un uzskaites tehnikumu, vēlāk – arī Grāmatvedības un finanšu koledžu. Nekad neesmu gribējusi būt priekšniece. Manī ir vajadzība strādāt komandā. Esmu cilvēks, kas vēlas strādāt augsti profesionālas, prasīgas vadības pakļautībā. Mana dzīve veidojusies tā, ka es ļoti uzticos cilvēkiem. Pagaidām neesmu pievīlusies.
– No Valsts ieņēmumu dienesta darbiniekiem taču baidās!
– Baidās, jā. Dažs saka, ka jau nāk uz Valsts ieņēmumu dienestu drebēdams. Lielo uzņēmumu vadītāji gan nebaidās. Grāmatveži arī nebaidās. Viņi visi ir savējie. Turklāt tagad finanšu uzskaite kļūst elektroniska. Pienāks laiks, kad mēs nodokļu maksātājus sejā nemaz neredzēsim. Arī papīru darba nebūs. Visa saziņa būs elektroniska, nodokļu maksājumi, finanšu uzskaite tāpat.
– Melnā grāmatvedība – vai tāda Gulbenes rajonā joprojām pastāv?
– Diemžēl. Tas viss tāpēc, lai nebūtu jāmaksā kaut vai sociālais 27 procentu nodoklis. Valsts ieņēmumu dienests cīnās, lai nebūtu aplokšņu algu, sauc uz pārrunām uzņēmumu vadītājus. Daudzi pēc tam labojas, jo sankcijas ir stingras. Piemēram, arī par nelegālajiem darbiniekiem. 500 latu naudas sods ir garantēts. Labi, ka nu jau ir tādi gadījumi, kad iedzīvotāji atnāk uz Valsts ieņēmumu dienestu un pastāsta, kurā uzņēmumā joprojām piekopj “melno grāmatvedību”. Šādas informācijas sniedzējiem garantējam anonimitāti. Taču patiesībā biežāk paši izskaitļojam, kur nemaksā nodokļus. Valsts ieņēmumu dienestā ir analītiķi, kas pēta finanses, veic atlasi.
– Kā pietrūkst Gulbenes rajona uzņēmējiem, lai darbība būtu veiksmīgāka?
– Ir jābūt ļoti lielai drosmei. Ir tik daudz prasību, viss tiek kontrolēts! Tur jābūt perfekti visam sakārtotam un jābūt arī finansēm. Ņemot kredītu, jāzina, ka nauda nāks atpakaļ. Mūsdienīgi izsakoties, jābūt labam mārketinga menedžmentam. Gulbenes rajonā veidojas jauni uzņēmumi. Taču pēkšņi – lieli parādi vai audits un maksātnespēja. Cīņā ar parādniekiem pielietojam dažādas sankcijas: brīdinājums gan mutisks, gan rakstisks, bloķējam kontus bankās, izņemam skaidru naudu objektos. Liekas, ja jaunieši šodien nerēķinās ar to, ka uzņēmējdarbībā ir nepieciešama pieredze. Grib panākt visu uzreiz. Ar labu izglītību vien ir par maz. Laikam gan vispirms vajadzētu praktizēties kādā uzņēmumā, lai vēlāk dibinātu savējo. Gulbenes rajonā jau cilvēkiem pirktspēja ir ierobežota. Lielākoties tirdzniecība vien mūsu pusē ir attīstīta. Tik vien ir kā vēl arī kokzāģētavas, kamēr koksne vēl ir.
– Kāda jums liekas Gulbene – pilsēta, te valda sieviete vai vīrietis?
– Vīrieši! Savukārt sievietes ir tās, kas darbu “velk”. Vīriešu vadībā. Lielākoties ir tā. Domās pārskatu uzņēmumus – lielākoties priekšgalā ir kungi. Tas ir labi. Tā laikam ir jābūt.
– Nenožēlojat, ka jūs, dzimusi lejasciemiete, tagad dzīvojat tieši Gulbenē?
– Esmu cilvēks, kam nepatīk burzma. Tāpēc nekad negribētu dzīvot un strādāt Rīgā. Arī Valmierā ne. Tur savulaik esmu strādājusi. Arī Valmierā ir burzma. Manējā ir Gulbene, jo te ir miers. Te es esmu savējā. Man patīk savs darbs, kaut arī no sēdēšanas pie sava darbgalda vakarā ir stīva mugura. Tāpēc vasarā uzreiz pēc tam skrienu uz dārzu. Katru dienu! Man tur ir vīnogas siltumnīcā. Dārzā izaug pilnīgi viss, kas mūsu ģimenei ir vajadzīgs uzturam, sākot ar kartupeļiem, sīpoliem un burkāniem un beidzot ar augļiem un ogām. No dārzā audzētā vienmēr gatavoju konservējumus ziemai. Ievārījumus mani mājinieki mazāk ēd. Gatavoju kompotus un svaigi sarīvēju ogas ar cukuru vai sagatavoju želejā. Glabājam ledusskapī. Kur nu vēl gurķi un tomāti ziemai!
Man patīk sava Nākotnes iela Gulbenē! Tā varbūt nav pati skaistākā vieta pilsētā. Taču Nākotnes ielas daudzdzīvokļu kvartālā dzīvo mana ģimene. Man patīk, ka tur jūtos tuvu laukiem, jo blakus ir lidlauks, plašumi. Ir kur iziet pastaigāties. Man patīk pilsētas centrs – strūklaka, patīk, kā izveidots centrālais laukums. Mīļš ir Spārītes parks, kura malā ir mūsu ģimenes dārziņš.
– Ko domājat par Gulbenes jauniešiem?
– Postītāji! Tas joks ar strūklaku, vandalisms kapos… Šausmas. Kā var tādi būt? Nesaprotu! Kur vecāki skatās? Vai nerunā ar bērniem, neredz? Ir jau arī pozitīvi aktīvie, piemēram, jauniešu centrā “Bāze”. Viņiem ir intereses. Taču tie jaunieši, kas dzīvo pilnīgi brīvā vaļā, reizēm savāra ziepes. Tagad jaunatne ir citādāka nekā manā laikā. Es skatos pēc saviem bērniem, viņu draugiem… Internets vien, draugi interesē. Darbs dārzā, konservējumu gatavošana ziemai – neinteresē. Bet manus konservētos gurķīšus ziemā labprāt ēd un slavē. Garša taču ir pavisam cita nekā veikalā pirktajiem.
– Vai apskaužat slaidās modeles?
– Nē. Dažreiz, protams, nodomāju, ka gribētu arī es uzvilkt mugurā tādu kleitu, kas atsedz skaistas kājas. Bet tad padomāju, kādas mocības modeles pārcieš, lai izskatītos tik slaidas. Lai es ievērotu diētu? Nē! Negribu sevi mocīt. Ko es gribu, to ēdu. Kāda esmu, tāda esmu. Atzīstu kosmētiku, dabiskas skaistumkopšanas procedūras, taču – nekādas pārmērības.
– Kā domājat, vai vīriešiem krīze 40 gados ir mūsdienu modes kliedziens?
– Man liekas, ka tā bijis vienmēr. Taču mūsdienās tas vairāk acīs lec. Vīriešiem patiešām šajā vecumā iestājas krīze. Sievietēm parasti tādas nav. Lai gan dažām ir. Nupat lasīju presē, ka dziedātājai Olgai Rajeckai ir uz pusi par viņu jaunāks draugs. Varbūt tas viņai iekšēji liek justies labāk, pacilājoši? Taču – cik ilgi?
– Kādas ir jūsu mīļākās puķes?
– Gerberas, pīpenes saules krāsā.
– Gardākais ēdiens?
– Zivis visādā veidā, sākot no siļķes līdz žāvētai zivij.
– Personība, kas jums šobrīd liekas apbrīnas vērta?
– No aktieriem – Lilita Ozoliņa, Uldis Dumpis, Mirdza Martinsone, no dziedātājiem – Normunds Jakušonoks, no televīzijas zvaigznēm – Baiba Sipeniece, no politiķiem – Vaira Vīķe – Freiberga, Guntis Ulmanis, Anatolijs Gorbunovs.
– Vislabprātāk televīzijā skatāties…
– …humora raidījumus vai kādu romantisko filmu, vai kādu intelektuālo spēli.
– Vai jums ir sapnis, kas jāpiepilda?
– Vēlos izveidot akmeņdārzu ar puķēm visās krāsās. Lai tur būtu arī lilijas, kuras man parasti žurkas apēd. Tāpēc šīs puķes slikti ieaug. Iztēlē jau redzu skaistus ziedus. Un tas būs manā dārzā.
– Vai ticat liktenim?
– Nē. Cilvēks pats veido savu likteni. Katram vajag analizēt savu dzīvi, kļūdas un mācīties.
