Tagadējā beļaviete, 61 gadu vecā Mudīte Kazāka ir dzimusi lauciniece, taču visu darba mūžu nodzīvojusi pilsētā, lai pensijas vecumā atkal kļūtu par laucinieci. Tas noticis tikai viena iemesla dēļ. Mudīte vēlējās savu māju, lai tai blakus būtu kūts, kur turēt zirgu, ganības un pļavas, kur ievākt sienu, un dārzs, kur izaudzēt lopbarības saknes. Aptuveni pirms trim gadiem viņa šo sapni piepildīja, nopērkot “Bitenieku” mājas un pārceļoties turp no Gulbenes kopā ar dzīvesbiedru, kā arī līdzi atvedot zirgu. Lopiņš līdz tam bija mitinājies īrētā kūtī pilsētā.
Kāpēc Mudīte ir laimīgs cilvēks?
“Zirgā man patīk viņa skaistums. Acis. Graciozitāte, staltums. Palaid no ķēdes, sirds kūst, cik skaisti viņš skrien, brīvībā ticis. Rikšiem vien. Un mājās gaida. Ir vērīgs. Pie grāvja pieiet un stāv. Gaida mani. Citreiz ganībās lec grāvim pāri, citreiz apiet ar līkumu. Kurš dzīvnieks var būt skaistāks par zirgu? Visskaistākais pasaulē ir zirgs! To man nekas nevar atsvērt. Saviem bērniem un mazbērniem esmu teikusi – kad mani vajadzēs pavadīt uz mūža mājām, lai uz kapu kalniņu ved tikai zirga pajūgā. Tādās bērēs gan neatminos piedalījusies. Taču es vēlos tikai tā! Viss mans mūžs ir pagājis zirga mīlestībā. Pašai ir zirgs. Ko vēl vairāk var vēlēties? Mans mūža sapnis piepildījies,” saka Mudīte.
Bērnībā dzimtajā Galgauskā Mudīte strādājusi kolhozā par pieciem rubļiem mēnesī un tikusi pie kolhoza zirgiem. “Kasīju sienu, ārdīju, iejūdzot zirgu. Visus kolhoza zirgus pēc vārda zināju, visiem mugurā biju bijusi,” saka Mudīte.
Taču pie sava zirga viņa tika krietni vēlāk. Uz to bija jāgaida viss mūžs. Jau lieli bija izauguši viņas pašas trīs bērni, jau piedzimuši mazbērni. Pēc latviešu tautas ticējumiem, zirgam piemītošā gudrība ļaujot ieskatīties nākotnē, redzēt to, ko neredz cilvēki.
“Mani sapņa zirgi ir balti, sirmi. Nebija iespēju pie tāda tikt. Reiz varēju nopirkt sirmu zirgu, bet čigāns par to prasīja ļoti dārgu samaksu,” saka Mudīte. Liktenis viņai bija lēmis par savu saukt melnu zirgu, kāds esot reiz Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, divdesmitajos gados, bijis arī viņas mātei. Māte to zirgu iesaukusi par Negi. Mudīte savējo arī nosaukusi tajā pašā vārdā.
Dievam izlūdzas, no čigāna dabū
“22 gadus nostrādāju Gulbenē, dzelzceļa ēdnīcā, kamēr 1992.gadā to likvidēja. Tad biju bezdarbniece, piepelnījos, strādājot pie saimniekiem. Tur kādā saimniecībā bija zirgs – Centis vārdā. Ļoti tam pieķēros. Taču piepeši saimniece zirgu pārdeva, man pat nepiedāvāja to nopirkt. Raudādama savācu savas mantas un aizgāju no tās saimnieces. Biju tam zirgam piesējusi sirdi, viņš vienmēr mani pazina pa gabalu un sveicināja zviegdams.
Arī manai māsai tolaik bija zirgs, bet tas nebija mans. Viņa nedeva man iespēju ar to zirgu izbraukt tik bieži kā gribēju. Asaras slepus slaucīju. Un tad kā no zila gaisa man nokrita darbs. Pilsētā sāku strādāt veco vientuļo cilvēku aprūpē un tā – līdz pašai pensijai. Sevī toreiz noteicu: “Dievs iedeva man darbu, Dievs iedos man zirgu. Pati pie sava zirga tiku, kad man bija pāri 50 gadiem,” stāsta Mudīte.
Viņa savu zirgu no kāda čigānu tautības cilvēka Gulbenē nopirka par 200 latiem. Mudīte atceras, ka tolaik nekur nav varējusi tikt pie zirga. Tas bijis aptuveni pirms desmit gadiem. Pie šā vīra jau Mudītes māsa bija noskatījusi un iegādājusies savu bērīti. Viņa jau savs cilvēks, viņai nemūžam sliktu zirgu nepārdotu, tikai vislabāko.
“Toreiz mazā kūtiņā biju ielaista izvēlēties vienu kumeļu no vairākiem. Melnais zirgs vienīgais uz mani tā skatījās, burtiski lūdzās, lai paņemu. Citi zirgi tā ne. Piegāju pie viņa, paglaudīju, iedevu maizi, jo man līdzi bija kukulītis. Zirgs ēda. Tad čigānam teicu: “Šo zirgu arī ņemšu.” Manam Negim tolaik bija cits vārds – Sams. Es pārdēvēju. Teicu: “Nē, Negis!” Kā iegāju kūtī, uzreiz zināju, ka viņš būs Negis un viss! Atvedu sev līdzi. Viņš mani uzreiz pieņēma. Bet svešiem viņš kož, pat brūk virsū,” smejot klāsta Mudīte.
Sākumā zirgs turēts vairāk nekā divu kilometru attālumā no Mudītes dzīvokļa Gulbenē. Lopiņš mitinājies īrētā kūtī. Mudīte katru dienu teciņiem skrēja pie viņa. Līdz apstākļi iegrozījās tā, ka viņai bija iespēja nopirkt māju Beļavā. Tagad laimīga ir viņa un Negis. Šovasar grūti bijis sarūpēt sienu, tomēr vajadzīgo 18 zārdu vietā ir sagādāti 20. Arī lopbarības saknes dārzā aug. Vēl Mudītes mīlulis tiek arī pie auzām, jo viņa tās pērk katru gadu. Kamēr vēl var, Negis katru dienu ir ganībās. Ik pēc divām stundām saimniece viņu pārsien, pusdienlaikā Negis zina, ka tiks vests uz kūti. Nekad zirdziņš nav jutis, ko nozīmē ilgi stāvēt svelmē, salā, lietū vai negaisā. Mudīte steidzas glābt mīluli, vest mājās.
16 gadus vecais zirgu puisis, šķiet, zina, ka ir Mudītes viens vienīgais zirgs viņas mūžā. Viņš tiek likts pie lauku darbiem, bet tiek arī lutināts. Spīdīgs un melns ar apaļu punci, sprigans un priecīgs. Tāds ir Negis. Reti viņam vajag veterinārārstu. Nega mīlule ir daktere Elita Lesiņa. Mudīte saka: “Manam mūžam pietiks ar vienu zirgu. Vairāk nevajag.”
Saglabā savu bērnības zirdziņu
“Vienīgais, kas mani mūžā saista, ir zirgi un viss par zirgiem. Man nevajag kristāla traukus vai citu spožumu. Man ir bezgala skaista kolekcija par zirgiem,” stāsta Mudīte. Kolekcijā ir arī pats pirmais zirgs, ko mamma Mudītei pirkusi Rīgā, kad viņai bija pieci gadi. “Es šo zirdziņu visu mūžu esmu saglabājusi. Mani bērni un mazbērni ar to ir spēlējušies. Zirdziņam ir vairāk nekā 50 gadu. Gadu gaitā rotaļlietai nolūzusi kāja, bet vienalga viņš man ir. Balts zirdziņš,” stāsta Mudīte.
Viņas kolekcijā ir kartītes, vimpeļi, plakāti, aptuveni 400 burtnīcu, kas pielīmētas pilnas ar zirgu attēliem. Viss ir pa nodaļām sagrupēts. Viss tikai par zirgiem. Mudīte rāda pirmo žurnālu no savas kolekcijas, kuram uz vāka ir zirgs. Tā ir 1954.gada “Zvaigzne”. “Man bija blats avīžu kioskā, grāmatnīcā. Citādi jau brīvi nopirkt nevarēja žurnālus par zirgiem vai attēlus ar zirgiem,” piebilst kolekcionāre.
Arī Mudītes trīs bērni – meita un divi dēli – un mazbērni savulaik aizrāvās ar zirgu attēlu krāšanu. “Bet tagad to daru es vairs tikai viena pati. Zirgiem ir veltīts viss mans mūžs,” saka sieviete. Istabā pie sienas līdzās plakātiem ar zirgu attēliem ir pielikta no burtnīcas izrauta lapa, uz kuras uzzīmēts zirgs. Tas ir Mudītes mazmeitas Baibas roku darbs. Arī vecmāmiņa pati kopš mazotnes labi zīmējusi zirgus. Jaunībā pat gribējusi mācīties Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā, tomēr ģimenes materiāli spiedīgo apstākļu dēļ sapnis palika nerealizēts. Mudīte par to neskumst. Dzīve gāja savu gaitu. Nupat meita vārdadienā viņai uzdāvinājusi vācu kalendāru ar zirgu attēliem. Mudīte šķirsta un priecājas. Taču vislielākais prieks viņai ir iejūgt Negi un izbraukt līdz Beļavas centram, uz veikalu.
“Sestdienās smuki sajūdzu savu Negi izejamās zirglietās pašas priekam. Mums ir īsti ādas groži izejamām reizēm. Aizbraucu līdz Beļavas centram uz veikalu. Kaut te nav cilvēku, kam izrādīties, bet daru to. Zirgs jūt, stalti skrien,” saka Mudīte. Viņai ir tikai zirga rati. Viņa sapņo par drošku un kamanām, pēdējās ir aizrunātas Galgauskā. Tiesa, ziemā tagad sniega maz un arī lauku ceļi reti kad ir sniegoti, bet varētu kamanās apmest līkumu pāri kādam laukam. Mudīte sapņo par tādu braucienu, viņa zina, ka tas notiks.
