Nesen pati biju aculieciniece tam, kā Gulbenes centrā automašīna notrieca suni – mazu taksīti, kam ap kaklu bija siksna un gara pavada, kas liecināja, ka dzīvniekam nepārprotami ir saimnieks un ka suņuks, visticamāk, ir aizmucis. Pārbiedētais dzīvnieks, skaļi raudādams, no šoka sāka skriet pa ielu uz priekšu. Cilvēki līdzjūtīgi skatījās.
Suņuku panācu, kad viņš ļaužu pilnā autobusa pieturvietā bija nolīdis zem sola. Uzrunāju dzīvnieku, viņš atsaucīgi apsēdās man tuvu blakus. Nabadziņš trīcēja. Es un vēl viena līdzjūtīga kundze bijām neziņā, ko iesākt ar svešo suni, un nesapratām, cik smagi viņš ir cietis.
Pulkstenis jau rādīja pāri 18.00, tāpēc bija velti meklēt palīdzību kādā no veterinārajām aptiekām. Pamest traumēto dzīvnieku bija žēl. Tā kā suņuks likās labestīgs, droši paņēmu viņu rokās un nesu atpakaļ uz vietu, kur bija notikusi sadursme, lai mēģinātu noskaidrot dzīvnieka saimniekus.
Tas, par laimi, izdevās. Kopā ar vēl vienu sievieti, iztaujājot bērnus pagalmā, ātri vien pieteicās arī kāda meitene, kas pazina jau no rīta izmukušo un visu dienu meklēto dzīvnieku. Suņuks laimīgi atgriezās savās mājās, kur rūpējās par viņa atveseļošanos.
Bet ja man nebūtu laimējies uzreiz atrast suņa īstās mājas? Visticamāk, tad jauko zvēriņu nestu uz savējām kā uz viņa pagaidu patvērumu. Pati dotos taujāt un meklēt, kur ir dzīvnieka saimnieki. Bet kā būtu pareizāk rīkoties šādā situācijā?
“Tuvākā dzīvnieku patversme mums ir Alūksnē. Tur nekad nav atteikušies palīdzēt gulbeniešiem,” “Dzirkstelei” saka Pārtikas un veterinārā dienesta Gulbenes pārvaldes inspektore Ilze Pāpe.
Gulbenes pilsētas domes apstiprinātie Suņu un kaķu turēšanas noteikumi paredz, ka suņi bez saimnieka klātbūtnes Gulbenes ielās uzskatāmi par klaiņojošiem. Tādus suņus paredzēts izķert un izolēt. Ja 14 dienu laikā pēc notveršanas nepiesakās suņa saimnieks, dzīvniekam atrod citu īpašnieku vai arī sagūstīto klaiņotāju iemidzina uz mūžu. Izpērkot suni no patversmes, saimniekam ir jāmaksā par laiku, ko dzīvnieks tur pavadījis. Turklāt draud arī administratīvais sods par to, ka pieļauta dzīvnieka klaiņošana.
Gulbenē Suņu un kaķu turēšanas noteikumu izpildi kontrolē pašvaldības sabiedriskās kārtības sargs Mārtiņš Didrihsons – Linards – Nuka. Tātad šādu situāciju risināšanā būtu jāiesaista viņš.
Tomēr, kā atzīst I.Pāpe, realitātē iedzīvotāji humāni izvēlas problēmas risināt paši, neiesaistot amatpersonas un dienestus, jo uztraucas par dzīvnieku likteni. Atsaucīgi ir veterinārārsti, kas nāk talkā ar padomu. Kad kādam saimniekam pazūd suns, pirmā, kurai prasa padomu,ir gulbeniete Agra Riekstiņa, kas pati tur suņus un ir profesionāle suņu audzināšanā. Pie Agras vēršas arī tie, kuru rokās nonāk saimnieku pazaudējis suns. Kopīgiem spēkiem suņa piederība tiek noskaidrota visai ātri.
