Pirmais, ko Jēcis pateica pēc referenduma: “Mums velti mutes virināt. Mana laulene Amālija pateica: pietiek, kamēr būšu dzīva, ne uz kādiem referendumiem neiešu un uz vēlēšanām arī ne, kungi lai paši sevi izvirza. Pietiekot šo, veco muļķi, vazāt aiz deguna.”
“Jā, Jēcīt, patiešām tava laulene ir nikna. Nu, gan dusmas pāries un nākamreiz atkal viss sāksies no gala. Nav jau pirmā reize un nebūs pēdējā. Kungi sāks savā starpā plēsties, un būs jārīko referendums, lai pierādītu, kuram taisnība.”
“Jā,” Jēcis norūc. „Televīzijā gan parādīja, ka referendumā piedalījās prezidents ar kundzi un Freibergas kundze ar vīru. Bet vai kāds no Saeimas deputātu kungiem to darīja, to gan nerādīja, varbūt es to brīdi palaidu garām.”
“Jēcīt, viņi tādos pasākumos nepiedalās, tas taču nav viņu interesēs.”
“Jā, kaimiņ, tas nu tā ir, tomēr valdošā špice referendumu ņemšot vērā. Nu kā tas izpaudīsies viņu darbos, to zina tikai augstākais.”
“Oi, Jēci, es zinu, kā izpaudīsies. Oktobrī tev pie pensijas piemetīs pāris latus, tomēr labāk nekā nemaz. Naudiņa ir vajadzīga arī citām lietām. Un to lietu kļūst arvien vairāk. Neesi jau mazais bērns, zini pats.”
“Zinu, zinu,” Jēcis rūc. “Nāks vēlēšanas, atkal partijām būs vajadzīga nauda, lai sevi reklamētu, no raiba iztaisītu baltu, baltu. Vārnas pārvērtīsies par gulbjiem, žagatas par lakstīgalām, un mums trallinās jaunas vēsmas: mēs esam pareizāki par citiem, mēs jūsu labā paveiksim to un šito, balsojiet par mums, dodiet mums tikai varu!”
“Labi, Jēci, beigsim! Lūk, nāk tava Amālija, dabūsim pa mizu.”
