Kad vakar noraudzījos, kā bērni, skaisti saposušies un ar ziediem rokās, atkal dodas uz skolu, mani pārņēma balta skaudība. Arī es labprāt atkal atgrieztos bezrūpīgajā bērnībā un skaistajā skolas laikā.
Tas nekas, ka katru dienu būtu pacietīgi jāsēž stundās un uzmanīgi jāklausās, ko stāsta skolotāji, tas nekas, ka pēc tam mājās būtu jāpilda mājasdarbi, jāmācas dzejoļi no galvas un jālasa biezas daiļliteratūras grāmatas, skola ir arī tas laiks, kad ir iespēja satikt daudz jaunu draugu un gūt simtiem jaunu atziņu no erudītiem skolotājiem.
Ir pagājuši jau vairāki gadi, kopš esmu beigusi skolu, bet manās atmiņās tā vienmēr būs kā Gaismas pils, kuru apciemojot vai vienkārši garām braucot uzlūkojot atkal pārņem prieks. Diemžēl demogrāfiskā situācija ir tāda, ka skolēnu skaits ar katru gadu samazinās, pirmklasnieku kļūst arvien mazāk, skolās trūkst pedagogu un dažos pagastos šīs Gaismas pilis tiek slēgtas pavisam, kas ir neizsakāms zaudējums ne tikai skolēniem un skolotājiem, bet arī visam pagastam kopumā. Diezin vai turpmākajos gados demogrāfiskā situācija varētu krasi mainīties, tādēļ pamatotas ir bažas, ka arī daudzām citām mazajām skolām durvis tiks aizvērtas uz visiem laikiem un tajās nekad vairs neskanēs bērnu balsis.
Ticot un cerot, ka tādi laiki tik drīz tomēr vēl nepienāks, vēlos sūtīt sirsnīgus sveicienus visiem skolēniem un skolotājiem jaunajā mācību gadā un vēlēt pacietību un izturību ikdienas gaitās!
