(Turpinās no 28.augusta)
27.novembris, piektdiena
No rīta ar krietni labāku pašsajūtu atkal esmu ceļā uz Larnaku, jo saprotu, ka runa par manu jauno darbu un algu, varētu notikt tikai vakarā. Tomēr, kad pusdienlaikā zvanu Kostam, viņš ir gatavs ar mani tikties. Kā tulks līdzi dodas arī Svetlana. Aizvedīšot mani apskatīt jauno darba vietu.
Braucam ilgi, līdz apstājamies privātmāju sektorā pilsētas nomalē. Tur, kādā no ēkām, pagrabtelpā un pirmajā stāvā atrodas paliela saldumu ražotne. Mājas otrajā stāvā – trenažieru zāle. Arī šeit īpašnieks grieķis – Dimitros, kurš pie tam slikti prot angļu valodu. Šeit strādāšu un dzīvošu viena. Pirmajā brīdi mani tas iepriecina.
Stāvam četratā pie man svešām iekārtām, un laikam jau vismuļķīgāk jūtos es, jo visi trīs sarunājas grieķiski. Saspringstu jaunām nepatikšanām – vai tas tā ar nolūku?
No visa izrunātā man tiek pateikts visai maz: alga minimālā, 350 liras, no kurām, tāpat kā iepriekš, 200 liras jāatdod Kostam par iekārtošanu darbā. Izmaksās ik pēc divām nedēļām. Un, protams, nekur jau nepazūd parāds par iepriekšējā darba atrašanu, jo jau saprotu – par pabā nostrādāto nedēļu es algu neredzēšu. Iekšēji sadumpojos: atkal krāpjas, bet izmainīt neko neprotu.
Ar pirmdienu varēšot sākt strādāt. Dimitros atstāšot man sarakstu ar darbiem visai nedēļai grieķu valodā, man pašai tas jāiztulko un jāpadara – jāgatavo marmelādes, jāfasē saldumi un garšvielas. Darba diena – 9 stundas, nedēļā viena brīvdiena. Dzīvošana turpat, tiesa gan telpā bez logiem, ciemiņi aizliegti. Uzturu gādās šefs, pilnu ledusskapi. Ja ārpus darba laika pie manis laužas kāds svešinieks, drīkstu saukt policiju un pat šaut, tiesa, ar gāzes pistoli, kura man tiek atstāta…
Pēc darba laika īpašnieks ieejas ārdurvis aizslēdzot ar signalizāciju. Ja vēlos kur vakarā iziet, man jāprasa atļauja. Šefs mani aizvedīšot un pavadīšot.
Pēc iepriekš piedzīvotā šis viss man šķiet laimes saliņa – brīva no uzmācības un intrigām. Atliek tikai čakli strādāt, un viss notiks.
Tikai vēlāk attopu, ka esmu zināmā mērā kā cietumā, tiesa, ar kanēļa, vanilīna, krustnagliņu un citiem galvu reibinošiem aromātiem un daudz un dažādiem nosacījumiem…
Bet pagaidām braucam uz pabu pēc manām mantām un algas. Kostas man prasa 75 liras par piecām nostrādātām dienām, bet, cik dzirdēju, man algā pienākas tikai 60. Atsakos viņam dot kaut liru. Kostas runā ar šefu, lai atprasītu no viņa savu daļu, bet tas atcērt, ka nemaksās man vispār neko – es neko neesot darījusi. Viņu strīdu nesaprotu, bet – tas ir ilgs un skaļš.
Nojaušu, par ko ir runa, un cenšos angliski taisnoties, bet, kad saprotu, ka manī neviens neklausās, sāku kliegt uz Svetlanu – lai tulko! Tad izrādās, ka abu vīriešu vienošanās bijusi krietni citādāka, un nu izrādījās, ka apkrāpta esmu ne tikai es, bet arī Kostas.
Par laimi, mantu paņemšana neradīja jaunus sarežģījumus, tāpēc, apņēmusies šeit nekad vairs neatgriezties, atpakaļ neatskatījusies, dodos prom, pagaidām uz Larnaku pie Viļņa – tur varēšu pavadīt divas brīvās dienas līdz pirmdienai.
Jūtos neticami brīva un laimīga. No šīm sajūtām sāk birt asaras, kuras aizturētas krājušās veselu nedēļu…
28.novembris, sestdiena
Esmu viesnīcā pie Viļņa. Nervi pilnīgi atslābuši, nu varu izgulēt visu miegu un to arī daru piecpadsmit stundas no vietas…
Šajās divās brīvdienās uzzinu statistiku, kas motivē vietējo vīriešu pastiprināto interesi par ārzemniecēm. Lielākā daļa kipriešu nevar atļauties slēgt laulības saites ar kiprietēm, jo pēc sentēvu tikumiem viņas drīkst precēties tikai ar bagātajiem tautiešiem.
Pārējos – cittautībniekus, mazturīgos un nabagos – meiteņu tēvi parasti raida prom. Bagāto te ir ap 20 %, bet pārējie 80 % meklē cittautietes, jo viņām, redz, pilnīgi pietiktu ar vīra iedotajām piecsimts lirām mēnesī. Pie tam – viņām nav citu pienākumu, kā labi izskatīties, vienmēr būt mājās un audzināt bērnus.
Šajās dienās redzu, ka arī Kostasam te neklājas viegli. Izrādās, mēdz pārdomāt arī tie uzņēmēji, kas viņam prasa piegādāt strādniekus. Ja vakar bija nepieciešami divi palīgstrādnieki celtniecībā, tad šodien vairs nevajag, bet puiši ir ieradušies un Kostas meklē viņiem citu darbu. Darbaroku trūkums ir daudzviet. Protams, gan jau tas nenotiek bez savtīgas intereses. Tātad – veiksmīgi organizēta sadarbība, kur atliek tikai apsviedīgi rīkoties.
Saprotu, ka tāds Kostas nav vienīgais. Kas gan nekaiš – katru mēnesi iekasēt pa 100 vai 200 lirām no kādiem pieciem sešiem darba meklētājiem par to vien, ka viņiem sniegta palīdzīga roka darba meklēšanā! Tad jau arī var atļauties nepārtrauktu bohēmu, un bezgalīgas intrigas, jo – ko gan citu aiz bezdarbības darīt?
Šajā brīdī saprotam: lai Kiprā ko nopelnītu, ir jānostājas pašiem uz savām kājām – bez Kostas starpniecības. Tikai kaut kā jāpārdzīvo šis atspēriena punkts, nu vismaz pāris mēnešus, – mierinu sevi. Un tad varēs atvilkt elpu, pacelt galvu un baudīt sauli un jūru.
8.decembris, otrdiena
Nu jau vairāk nekā nedēļu esmu nostrādājusi saldumu ražotnē. Neskatoties uz vienmuļo ikdienu un šķebinošajām smaržām, laiks pagājis nemanot.
Mostos un guļos blakus pilnam ledusskapim, kurā pārtiku un dažādus lētos vīnus litra pudelēs piepircis mans šefs. Noreibusi gan jūtos jau tāpat – no kairinošajām garšvielu smaržām. Varbūt tieši tā sākas atkarība no kādām vielām? Varbūt jau esmu krustnagliņu vai kanēļa narkomāne?
Tā kā strādāju, tikpat kā neizejot no ēkas, pavisam nemanot dienas darba norma pakāpeniski pieaugusi līdz maksimumam. Sveru garšvielas, fasēju, samaisu marmelādi, izleju formās, atdzesēju, gatavoju pūdercukuru, fasēju kārbās un tā tālāk. Jau trešajā dienā strādāju automātiski. Laikam jau mani priekšteči diez ko nav izcēlušies ar čaklumu, jo šefs brīnās par manu veikumu un ar katru dienu palielina normu. Kā nejauši izteicās Kostas,- vienā dienā nu jau paveicu nedēļas normu. Ceru, ka arī mana alga būs attiecīga. Jau sāku kalkulēt: cik, ko un kā.
Tā kā mana guļvieta atrodas darbavietā un tā nav gulta, īres maksu man arī nenākšoties maksāt. Zem spilvena guļammaisā esmu apsolījusi glabāt gāzes pistoli – ja nu gadījumā kāds sadomā ielauzties saldumu fabrikā. Pagaidām gan vēl neviens nav iekārojis nedz mani, nedz cukurotās saldumu kārbas.
Joprojām grūti pieņemt šefa nosacījumus par dzīvošanu gandrīz vai cietuma režīmā – bez viņa atļaujas vakaros nekur nedrīkstu iziet, un kur nu vēl doties uz pilsētu, lai tiktos ar draugiem. Mēģinu mānīties, ka man vajag tikt veikalā, bet Dimitros piedāvājas mani aizvest, atvest un vēl piepirkt visādus gardumus.
Viņš stāv man blakus pat tad, kad no taksofona ielas pretējā pusē zvanu uz mājām. Arī līdz tam nedrīkstu aiziet bez šefa atļaujas. Kā skaidroja Kostas, tas esot manas drošības labad, bet man gan šķiet, ka tieku pieskatīta, lai neaizmūku. Brīžiem man šķiet, ka viņš saprot, ko stāstu mammai, jo reizēm gan aizdomīgi nosmīn, gan smagi nopūšas. Tāpēc vakaros mamma zvana man – uz rūpnīcas telefonu, no kura man aizliegts zvanīt. Kā vēl nekad novērtēju katru viņas teikto vārdu, kuram nu ir zelta vērtība!
Svētdien Dimitrosam lūdzu, lai mani aizved līdz Vilnim – gribas satikties ar kādu savējo. Viņš man tā vietā piedāvā izbraucienu kopā ar savu ģimeni – uz veikaliem, kino un restorānu. Saprotu, ka viņa plānus man neizdosies mainīt. Asaras sāk birt tikai vakarā, bet tad arī apņemos – līdzko man izmaksās algu, tā teikšu Dimitrosam ardievas un darbu meklēšu pati.
Šodien prasu Kostam – kur darba līgums un citi solītie dokumenti un kāpēc vēl neizmaksā algu. Solīja taču – ik pārnedēļas! Bet viņš man visai vēsā tonī atbild: nostrādā vien vismaz mēnesi, tad arī redzēs – vai tev strādāsies šeit vai gribēsi meklēt labāku darbu.
Skaidrs! Algas nebūs. Es tik strādāšu, bet viņi katru mēnesi iekasēs pa divsimt lirām! Nu nekādi neļaus nostāties uz savām kājām!
17.decembris, ceturtdiena
Vēl nedēļa pavadīta manā saldumu cietumā. Drēbes piesūkušās ar vanilīna un cukura masu, deguns, šķiet, zaudējis ožas spējas – viss smaržo vienādi. Kad vakarā pēkšņi saprotu, ka vairs nesaožu pat savu līdzpaņemto smaržu aromātu, izlemju, ka ir pēdējais laiks izlauzties svaigā gaisā. Protams, bez uzraugiem. Lai notiek kas notikdams! Plāns, kā to paveikt, jau radies.
Nu jau nedēļu ēkas otrajā stāvā pārvakarus darbojas trenažieru zāle – tad signalizācija paliek nepieslēgta, vien Dimitros man pārjautā – vai gāzes pistole man pa ķērienam. Īsti gan nesaprotu, kāda varētu būt vajadzība to pielietot, bet – jā, tā turpat, pagalvī.
Nu Dimitrosā jārada pārliecība, ka mani tas nemaz neinteresē.
Vakarā, kad viņš ierodas pieņemt darbu, vēl joprojām īpaši aizrautīgi un centīgi strādāju un apgalvoju, ka vēl pāris stundas vajadzīgas, lai pabeigtu iesākto. Tāpēc viņš tikai īsu mirkli apskatās, ko esmu paveikusi, vai ledusskapī kā netrūkst, un atvadās no manis līdz rītam. Ceļš brīvs! Varu doties savu līdzbraucēju meklējumos.
Par Vilni zinu tikai to, ka viņš strādā tomātu plantācijā kādus 20 kilometrus no manis. Sazvanāmies un uzsākam ceļu viens otram pretim. Atgūtā brīvības sajūta pilnībā izgaisinājusi bažas par desmit kilometru tālo pusceļu, tumsu un tikpat kā nepazīstamo apkārtni. Braucot uz veikalu kopā ar Dimitrosu, virzienu un līkumus līdz pilsētas nomalei esmu ielāgojusi. Tālākais orientieris jeb pusceļš – lidosta. Paļaujos tikai uz intuīciju, kas, par laimi, mani arī šoreiz nepieviļ.
Tobrīd, kad klausulē izdzirdu Viļņa balsi: „Esmu pie lidostas žoga”, šķiet, jau lidoju viņam pretim. Tāpēc vēl jo sāpīgāka ir vilšanās, kad saprotam – lidostas teritorija ir milzīga un mēs atrodamies pretējās pusēs… Virziens, kurā to esam iesākuši apiet, ved strupceļā.
Asarām acīs un spītībai briestot, pagriežos atpakaļceļam ar apņēmību – jau rīt prasīšu sev brīvdienu un nepiekāpšos nekādiem citiem piedāvājumiem.
Noberztām un sāpošām kājām atgriežos pie grieķu saldumiem un nosūtu īsziņu mammai – tā gribas parunāties…
20.decembris, svētdiena
Lai! Lai jau viņš tur sēž un blenž uz mums! Pats tā izlēma! Nevarēja mani palaist vienu vai uz pāris stundām atstāt pilsētā? Bet sākumā pat divriteni solīja… Gaidīšot. Nu, lai jau!
Ja kas, ne jau tā uzreiz Dimitros šim kompromisam piekrita. Kad vakar atgādināju par savu šodienas brīvdienu, viņš vispirms solījās mani ņemt līdzi dažādās ģimenes izklaidēs, tad – uz veikaliem, tad – apsolīja sapirkt visu, ko es vēlos, un, tikai tad, kad man sāka birt asaras, ar lielu vilcināšanos piekrita uz pāris stundām aizvest uz pilsētu. Uz viņa jautājumu – kas man tur tik svarīgs darāms, atteicu: jāsatiek draudzene. Lai notiek, bet – tikai viņa klātbūtnē.
Kādu brīdī pārdzīvoju savus melus – kas nu būs, ja draudzenes vietā būs draugs, bet – arī draudzenei visādi var atgadīties un viņai nesanāks ierasties…
