Dzirdot par pēdējā laikā notikušajām nežēlīgajām slepkavībām, sabiedrībā joprojām nenorimst runas par to, vai būtu nepieciešams atjaunot nāvessodu. Var just, ka emocijas sabiedrībā ir sakāpinātas. Tikai retajam šādi noziegumi šķiet vienaldzīgi un neizraisa nekādas pārdomas. Arī lasot cilvēku komentārus kādā ziņu portālā internetā, var redzēt, ka sabiedrības domas dalās. Vieni piekrīt tam, ka sods par nežēlīgiem noziegumiem var būt tikai viens – nāvessods, jo šādiem cilvēkiem mūsu sabiedrībā vietas nav, savukārt citi uzskata, ka šādi sodīt nevar, jo tas ir nevis sods, bet gan atriebība. Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš uzsver, ka nāvessods būtu jāatjauno, kaut gan, iestājoties Eiropas Savienībā, Latvija ir uzņēmusies saistības to neatjaunot.
Klausoties un lasot ziņas par noziedzniekiem, kuri, iznākot no apcietinājuma, izdara atkal un atkal jaunus noziegumus, rodas jautājums par sodu mēru, kādu viņi izcieš. Reizēm neizprotami ir arī tiesas spriedumi, kad par sīku zādzību piespriež vairāk nekā par smagu noziegumu.
Politiķiem jau sen vajadzēja vairāk un nopietnāk aizdomāties, kā uzlabot sabiedrības drošību, kad noziedznieks ir izcietis sodu un atrodas brīvībā, kā arī pārdomāt soda mēru bardzību.
Vai šādiem cilvēkiem nebūtu jāpievērš pastiprināta uzmanība? Kur ir garantija apkārtējiem, ka atkal kaut kas var nenotikt vai notikt? Kā pasargāt tos, kuri vēl vai vairs nevar pastāvēt par sevi, proti, bērnus un sirmgalvjus? Nākas vien atzīt, ka likumi attiecībā pret noziedzniekiem mūsu valstī laikam tomēr ir pārāk humāni.
