(Nobeigums. Turpinās no 9.septembra)
6.jūnijs
Tā, atkal jauns pavērsiens! Esmu otrā pilsētas malā, pati savā istabā un prom no abiem tautiešiem. Kaut ko tādu zibenīgi var paveikt tikai lielās dusmās un pie lielas veiksmes. Un tas viss man bija!
Pirms divām dienām uzzināju – pa šo laiku arī es esmu ievilkta pamatīgu intrigu tīklos. Pašai nenojaušot. Un tikai tāpēc, ka kāds Viļņa darbabiedrs, vienkārši tāpat, vienmuļas dzīves apnicis, sadomāja mūs abus izšķirt. Man gan ir pamats domāt, ka aiz tā visa slēpjas arī savtīgs labums… Kā lētā meksikāņu seriālā…
Šī atklāsme mani pārsteidza kā zibens spēriens vienā Viļņa pateiktā frāzē:
“Tu – tāda un tāda!”
Pēc garās darba dienas, kuru kaut kā biju nomocījusi, nedomājot par paaugstināto temperatūru un sāpošo kaklu, pirmajā brīdī flegmatiski skatījos uz viņu, jo nesapratu teikto.
Uz kādiem sakarīgiem paskaidrojumiem daudz necerēju, jo sapratu, ka Vilnis atkal dzēris savu jauno draugu kompānijā, un tovakar man šķita īpaši dīvains. Nesavaldīgs, savādi spīdošām acīm, bāls un nosvīdis…
Lēmumu pieņēmu momentāni.
Dienu vēlāk ar Aivara palīdzību visi iepriekšējo nedēļu un tā vakara notikumi sastājās loģiskā secībā.
Kāds Viļņa darbabiedrs vispirms viņam “iepotējis” šaubas par to, ko es daru, kamēr viņš darbā – cik godīga un tikumiska esmu; tad – piedāvājies mani pabaidīt; tad – pasekot un pārbaudīt. Galu galā ar izpalīdzīgu žestu pasniedzis Vilnim audiokaseti, kurā it kā dzirdams, kā pusdienlaikā čīkst manas gultas atsperes, kā švīkst drēbes, kā es kunkstu…
Kad prasīju viņam to kaseti, kurā viss tik labi dzirdams, izrādījās – tās pēkšņi nemaz vairs nav! Jo nav jau kam būt!
Bet viņš taču esot dzirdējis!
Ko dzirdējis?? Manu balsi??
Balsi nē, taču tās noteikti esot bijušas manas istabas skaņas!
Kaut kāds murgs! Kā viens normāls vīrietis kaut kam tik safabricētam var noticēt! Un tie esot savējie! Draugi!
Jutos tik apvainota, ka mantu sakravāšana man prasīja nepilnu pusstundu. Labs katalizators bija dusmas, kuras aizdeva nepelnītie apvainojumi, neticība un Viļņa “uzbraucieni”.
Izsaukusi taksometru, aizbraucu pie latvietes, ar kuru iepazinos Kiprā. To nakti gulējām maz – mierinājām viena otru, jo abām pietika kreņķu.
Nākamo dienu veltīju dzīvokļa meklējumiem, un nu esmu šeit. Man kaimiņos sirsnīga poliete Alina, ar kuru sadraudzējos jau pirmajā vakarā. Mēs sapratīsimies.
16.jūnijs
Tikko abas ar Alinu atgriezāmies no skaistas brīvdienas. Saulainas, priecīgas un krāsainas. Ar jūru, kuģi, baltām burām, priecīgiem cilvēkiem un viegluma sajūtu sirdī. Mēs patiešām labi saprotamies. Viņa ir tik vienkārša un labprāt uzticas man. Izrādās, mums ir tik daudz par ko runāt!
Pa šīm dienām esmu noklausījusies visu viņas dzīvesstāstu. Nu zinu, ka manējais vēl nav nekāda drāma. Alina Kiprā jau trešo gadu, tāpēc viņai ir daudz ko stāstīt, ieteikt un pamācīt.
Arī Alinas “Kipras stāstā” ir daudz sarežģījumu, un tā sākums bijis visai līdzīgs manējam – izdzīvošana ar pārliecību „paļauties vari tikai pati uz sevi” un “kulies pati, kā spēj un proti”.
Visai nopietnas nepatikšanas viņu sagūstījušas pavisam nesen.
Pirms sešiem mēnešiem Alina iepazinusies ar Georgu – simpātisku gruzīnu, kurš uz salas dzīvojot jau gandrīz piecus gadus. Savādi, ka līdz šim abi neesot satikušies. “Jūtu ķīmija” sākusies no pirmā acumirkļa un iekvēlojusies visai strauji. Pāris nedēļas viņš Alinu vadājis pa kafejnīcām un pludmales bāriem, kruīzos ar kuģi un jahtu, un tad abi sākuši satikties Alinas dzīvoklī.
Kā lielās mīlestības apliecinājumu Georgs savai “dievietei” vispirms uzdāvinājis jaunu televizoru “Samsung” – tik ļoti viņam gribējies nopirkt savas iekārotās sievietes mīlestību! Pēc nedēļas tam sekojis tādas pat markas videomagnetafons, mūzikas centrs un vēl cita sadzīves tehnika. Tā kā Kiprā regulāri kāds pārdod savu mazlietoto sadzīves iekārtu, turklāt – visai labā stāvoklī, Alinai tas nešķitis aizdomīgi.
Pa to laiku jaunais televizors “novecojis”, un Georgs tā vietā uzdāvinājis “jaunāku” un dārgāku. Tieši tāpat noticis arī ar mūzikas centru.
Joprojām nesaskatīdama tur nekā dīvaina, Alina jutusies kā septītajās debesīs – re, beidzot viņai arī paveicies izcelt “lielo laimestu”!
Vēl pēc nedēļas Georgs piebraucis pie viņas mājas jaunu mašīnu, kuru nu glabāšot Alinas mājas pagalmā – tāpat jau viņš tur dzīvojot.
Nākamos divus mēnešus viņa jutusies kā paradīzē – mīlēta, lolota, apdāvināta un laimīga. “Dieviete”. Stundas darbā aizskrējušas nemanot, jo vakari solījuši neatkārtojamus pārsteigumus.
Reiz, pārnākot mājās pēc darba, Georga mašīnas vieta izrādījusies tukša, bet pie ieejas durvīm – divi policijas auto.
“Gribam apskatīt jūsu dzīvokli!” kārtības sargs dusmīgi novicinājis Alinai gar seju apdrukātu papīra lapu un vedinājis doties iekšā.
“Tās ir jūsu mantas?” kāds no viņiem pamājis uz jauno aparatūru.
“Njā… Man uzdāvināja… Pilnīgi jaunus…”
“Vai esat painteresējusies, kur tās atradušās pirms tam?”
“Vai gan par dāvanām kāds jautā – kur ņēmi? Draugs uzdāvināja un viss!”
“Kāds draugs?”
“Georgijs…”
“Jūsu zināšanai – tāds šeit nav reģistrēts! Esat ieskatījusies viņa dokumentos?” – “…”
Alinai ne mirkli nebija radušās aizdomas par Georga identitāti.
“Paņemiet pasi, brauksim uz policiju!”
Kaut ko slēpt Alina nedomājusi. Godprātīgi izstāstījusi visu, ko zinājusi, cerējusi uz grēku atlaišanu. Protams, viņa nav atzinusi to, ko policisti no viņas gribējuši dzirdēt: ka viņa zinājusi – preces nāk pa taisno no veikala! Ka Georgs ir zaglis! Nu bez tiesas sprieduma cauri neiztikt arī viņai.
Protams, ja Alina būtu ar mieru savu nodarījumu kompensēt ar visai iespaidīgu naudas summu, lietu varētu nokārtot vienkāršāk…
Asaras tik vien palīdzējušas, kā soda samazināšanu – desmit diennaktis Alinai tomēr nācies pavadīt kamerā – par to, ka bijusi tik lētticīga un naiva, ka uzreiz nav attapusies. Par to, ka ir tikai viesstrādniece un nez vai atradīs kādu, kas būs gatavs aizstāvēt viņas intereses.
Samaksājusi paprāvu drošības naudu, kas skaitliski līdzinājās visiem viņas ietaupījumiem, Alina bijusi brīva. Nosacīti. Kā liela noziedzniece viņa tikšot rūpīgi uzmanīta un pusgadu nedrīkstēšot izbraukt no Kipras. Pasi viņa atgūšot tikai pēc tiesas sēdes – pēc pusgada.
Tas viss jau tā bija grūti pārdzīvojams, kur nu vēl šī “kriminālista” pēc pazaudētais ērtais dzīvoklis un darbs, kurā viņa jau bija labi iestrādājusies. Nedz dzīvokļa īpašnieks, nedz darba devējs nevēlējās turpināt jebkādas attiecības ar “noziedznieci”.
Par laimi, pāris dienu laikā Alinai paveicies atrast gan jaunu darbu, gan istabu šajā kotedžā. Tas gan tikai nodrošināja turpmāku uzturēšanos Kiprā, bet nekādas konkrētas garantijas – ka pēc pusgada tā tiesas sēde patiešām notiks; ka bijušais “draugs” uz tiesu ieradīsies; ka pa to laiku kas slikts neatgadīsies mājās – mammai vai meitai; ka šajā pusgadā viņai “nepiešūs” vēl kaut ko. Vai maz dzirdēts par visādām safabricētām lietām? Atliekt tikai uz brīdi atrasties nepareizā kompānijā, un par to var nākties samaksāt krietni dārgi. Kā narkotiku lietotāji tiekot aizturēti visi, kas sēžot pie viena galdiņa, pat ja tās atrod kabatā tikai vienam, un pārējie par to nemaz nenojauš. Īpaši, ja šis “viens” tikko pievienojies kompānijai…
Jūtu līdzi Alinai, bet tik vien spēju, kā būt viņai morāls atbalsts.
Viņas pieredze ir skarba dzīves skola. Pat kā neklātniekam apmeklējot šo kursu, saprotu, ka katru dienu ir svarīgi būt uzmanīgai, vērīgai un apdomīgai. Jāpieslēdz trešā acs un sestā maņa, jātrenē intuīcija un zemapziņa.
It kā jau nekas nenotiekot “tāpat vien”. Gan jau ne velti Liktenis mūs abas savedis kopā – tādas, garā un apņēmībā stipras. Varbūt tieši tā, vienai otru balstot, mēs nostāsimies uz stabila pamata un izturēsim šo laiku, ko sev esam nolēmušas. Ir sajūta, ka šis slieksnis nupat jau pārkāpts, un solis, kuru spersim rītdien, būs līdzsvarots.
20.septembris
Sēžu jūras krastā un vēroju, kā vilnis spēlējas ar oli…
Ripina to un slīpē. Ieskalo kaļķakmens spraugā, iesprosto, bet pēc brīža atkal izmāna laukā. Tad atkal paceļ spēja viļņa šūpolēs un triec pret krastu. Pēc kādām n reizēm tas kļūs pavisam apaļš, un spraugas viņu vairs nesagūstīs.
Pārbaudījumi norūda. Arī es drīz būšu kā jūras viļņa noslīpēts olis.
Pie manis pienāk Alina un apsēžas blakus. Basās pēdas skalojas jūras ūdenī – sāļā, kā vēl pirms trim mēnešiem izraudātās asaras.
Mēs esam izturējušas.
Latviešiem neierasti liela saule ieslīd Vidusjūrā, un ūdens virsma iezaigojas vilinošās krāsās. Kāds acumirklis sasaucas ar romantiskiem brīžiem Rīgas jūrmalā, un es atkal izjūtu skaudras ilgas pēc mājām un saviem mīļajiem.
Vēl tikai pavisam nedaudz, un es viņus apskaušu atkal. Mamma gan to vēl nezina – tas būs mans Lielais Pārsteigums!
