Ja vēl nedaudz vairāk nekā pirms nedēļas daba mūs pārsteidza ar tveicīgu karstumu, tad tagad no aukstuma cenšamies paslēpties vējjakās, cepurēs un cimdos. Tas nozīmē – sienāžu laiks ir beidzies. Drēgnums dzīvokļos un darbavietās arvien vairāk liek aizdomāties par gaidāmo ziemu, kāda tā būs – auksta vai silta?
Laika novērotāji spriež, ka tā būs barga – pīlādži ir piebērti ar ogu ķekariem, eglēs čiekuri – neierasti zemu, ozoli – bagāti ar ozolzīlēm. Kaut gan arī šīs norādes neesot noteicošās, lai spriestu par tuvojošos ziemu. Ar laiku tāpat kā ar bitēm, nekad neko nevarot zināt. Diemžēl prognozes par bada gadu ir piepildījušās. Pavasarī dzeguze kūkojusi, kad mežs vēl nav bijis salapojis, arī pērkona negaiss ducinājis plikos kokos. Taisnība vien ir – lauciniekiem klājas grūti, jo nespēj novākt labību, kas sagūlusi no spēcīgajiem vējiem, un vārpas sazaļojušas no lietavām, arī kartupeļi stipri bojājas.
Arī sociālie apstākļi ziemā būs bargi. Te pat īpašas prognozes nav vajadzīgas. Cenas aug ne pa dienām, bet pa stundām. Visam. Arī siltumam. Īpaši strauji siltumam cenas uzlēkušas Gulbenē, kur šoziem apkures katlu taisās kurināt ar gāzi – pašu dārgāko energoresursu (vai šķeldai pietrūcis izejmateriāla?). Jājautā: kam tas ir izdevīgi? Taču ne jau parastajam pilsētas iedzīvotājam, kuram jau tā jālauza galva, kā izdzīvot. Manuprāt, tas ir absurds, ka Gulbenē siltums būs gandrīz tikpat dārgs kā galvaspilsētā – 44,83 lati par megavatstundu (Rīgā – 45,57 lati)! Labi jau būtu, ja Gulbenē maksātu tādas pašas algas kā Rīgā. Atliek cerēt, ka dabas parādībām nebūs taisnība un ziema būs silta…
