Apmēram mēnesi šosejas malā Ozolkalnā garāmgājēji un garāmbraucēji novēroja vientuļu stārķi, kas pastaigājās pa lauku un nespēja palidot. “Dzirksteles” uzmanību šim faktam pievērsa gulbeniete Iluta, kas atzinās: “Nespēju skatīties uz to, kā pamazām šis putns mirst, gaidot aukstā laika iestāšanos.”
Iluta apzinājusi visas iespējas kaut kā stārķim palīdzēt. “Sazinājos ar ornitologu Aldi Freibergu Lejasciemā. Sapratu, ka vienīgais varam palīdzēt stārķim nokļūt vietā, kur cilvēku acis nesekos šim putnam pa pēdām. Ornitologs solīja sagūstīt stārķi un aizgādāt mežmalā pie ezera, kur nav ļaužu. Paldies šim cilvēkam par atsaucību!” saka Iluta.
A.Freibergs “Dzirkstelei” stāsta, ka Ozolkalnā šosejas malā klaiņojušais vientuļnieks bijis ne jau šāgada perējuma stārķis, tas bijis vecāks putns ar spārna traumu, nespējīgs lidot. Prakse liecina, ka šādiem putniem nav iespējams palīdzēt sadziedēt traumas un pēc tam atgriezties dabā. Viņš uzsver, ka nekādā gadījumā cilvēkiem nevajadzētu mēģināt uz savu roku glābt kādu vientuļu stārķi, kas traumas dēļ palicis tepat un nav aizlidojis uz siltajām zemēm. Šādi pieradināti putni varot būt bīstami bērniem. Piemēram, var izknābt aci, neko ļaunu nedomājot, vienkārši vadoties pēc instinkta. Nest mājās savvaļas dzīvniekus arī liedz Dzīvnieku aizsardzības likums. Turklāt stārķis ir arī aizsargājams dzīvnieks. Mednieki nedrīkst šaut stārķus pat tad, ja vēlas atvieglot kāda traumēta putna ciešanas.
Pēc A.Freiberga domām, Latvijā balto stārķu populācija nav palielinājusies. Augustā Latvijā, arī Gulbenes rajonā, novērojām balto stārķu pulcēšanos pirms aizlidošanas uz siltajām zemēm. Ornitologs stāsta, ka tie bija migranti no Igaunijas un Krievijas, kas bija piestājuši šeit, būdami ceļā uz dienvidiem.
