* * *
Debesis tev klāj baltu ceļu…
Redzi, cik klusi tas mirdz?
Mācies iet –
un ne sniegpārslu nesamīt.
Tavās acīs debesis putina prieku…
Dzirdi, cik klusi tas skan?
Proti tā smiet,
lai citiem gaiši un viegli tiek.
Sirds – līdz malām piesnigusi.
Ar skumjām?
Tu taču jūti,
cik klusi tās smeldz…
Skumsti – balti un nemanāmi –
lai citi to nesaredz.
* * *
Sasildi manas plaukstas…
Ir tāds tavu vārdu sals, ka tās
līdz asinīm sprēgā –
un asinslāses skumji pil sērsnā.
Es zinu – tavi vārdi
var būt silti kā cimdi.
Sasildi manas plaukstas…
Bet vārdi tavi kļuvuši
tik asi un salti
kā ledus lauskas.
Sasildi manas plaukstas…
Ietin savā elpā kā šallē,
lai sadzīst rētas.
Bet tava elpa
kļuvusi strauja kā vējš –
un ceļ starp mums
skumju grēdas.
Sasildi manas plaukstas…
Es jau neprasu… sirdi.
Bet pāri pār asinslāsēm
klājas vien sniegi irdi…
Tu brīnies ļoti
un nevēlies manu lūgumu pildīt.
Bet zini – ar šīm pašām plaukstām
man rīt tavējās vajadzēs sildīt…
* * *
Pār visu, kas bijis,
putni kā zīdu klāj baltu miglu.
Putni bez vārda.
Un miglai arī nav vārda.
Nesāpēs. Pāries.
Bez mitas ir lijis.
Un – snidzis.
Bez mitas ilgas sit sirdi.
Bet tu ietinies baltā miglā no zīda…
Nesāpēs. Pāries.
Balts miglas zīds…
Kā pār to iet, lai neieplīst?
Pār to tikai atmiņas un sapņi
kā rēgi var klīst.
Nesāpēs. Pāries.
…bet vārda vairs nav nekam un nevienam…
un vispār nav vārdu…
ir tikai šie divi – nesāpēs… pāries…