Aizvakar Latvijā tika svinēta Skolotāju diena – ar ziediem, ar skolēnu laba vēlējumiem un viņu solījumiem, ka neliks saviem skolotājiem uztraukties un lieki nervozēt. Bieži vien solījumi tā arī paliek tikai solījumi. Skolā ikdiena ir raiba kā dzeņa vēders. Labais mijas ar slikto. Tikai mācību gadā kā sakrājas vairāk – labā vai sliktā?
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija rīkoja akciju “Skolotāju uzticības tālrunis”, pa kuru uzklausīja pedagogu rūpes un bažas, kas rodas skolēnu un skolotāju savstarpējās attiecībās. Izrādās, ka skolotāji bieži vien jūtas bezspēcīgi un nezina, kā tikt galā ar skolēnu agresijas izpausmēm – tā apliecina akcijas rezultāti, kad trīs dienās uz uzticības tālruni bija piezvanījuši 28 pedagogi.
Labi, ja šī skolēnu agresija beidzas tikai ar cinismu vai pilnīgu skolotāja ignorēšanu, bet, ja notiek tā, kā tas nesen notika Somijā, kad jaunietis arodskolā nogalina desmit cilvēku un pats izdara pašnāvību? Kā kino. Bet varbūt viens otrs mēģina kino realizēt dzīvē? Daļu mūsu jaunatnes jauno tehnoloģiju laikmetā tik vien interesē kā datorspēles, kur šauj, griež, cērt un dur. Kino, kur vairumā asa sižeta filmās notiek tas pats. Mēs, pieaugušie, to lobējam. Palasiet televīzijas raidījumu programmās anotācijas par filmām! Diemžēl labs kino skatāms naktīs, bet “bojevikos” varam blenzt nepārtraukti. Par rezultātu nav jābrīnās. Tāpat kā par to, kā šajos gados ir mainījušās lomas. Kādreiz skolēns respektēja skolotāju, tagad – skolotājs no daža laba audzināmā labāk turas pa gabalu. Un ja diena jāpavada tādā diskomfortā, tad par kādu auglīgu darbu te var būt runa?
