(Nobeigums. Turpinās no 7.oktobra)
Tad arī iedomājos, ka viss varēja notikt daudz citādāk, ja mums ceļā gadītos cita rakstura cilvēki. Tādi, kas vispār pabrauc garām – „ne mana cūka, ne mana druva”, un līdz ar to mums nāktos nakšņot kalnos, liekot citiem par mums uztraukties.
Tādi, kas mums pie deguna kratītu pirkstus un audzinātu: „Nu, vai tad nezināt, ka ne ar katru mašīnu var braukt kalnos? Būtu vispirms ceļu noskaidrojuši!” un tad atzītos, ka viņiem nemaz nav ūdens.
Bet, ja tie abi vēl savā starpā sāktu strīdēties? „Nē, tu nedrīksti viņiem atdot visu dzeramo ūdeni! Kas par to maksās! Un vispār, kāpēc tu apstājies? Vajadzēja braukt garām! Nu tikai liekas klapatas!” Itin reāli spēju iedomāties šādu monologu vai pat strīdu tepat kaut kur, uz mūsu ceļiem – galvenais, lai tas paiet secen.
Ar auto uz ceļa
Būt tūristam Kiprā ir daudz priekšrocību. Tas ir īpašs statuss. Tev tiek veltīts maksimums uzmanības jebkurā jomā. Arī tad, ja tu izīrē mašīnu. Tas ir samērā lēts un ērts pārvietošanās līdzeklis, ja vien nav bail iesaistīties ne uzreiz saprotamajā satiksmes kustībā un mēģināt braukt pa ceļa kreiso pusi.
Mašīnas īre maksā 35 EU dienā, degviela šobrīd – 50-60 centi litrs. Trim dienām mums pilnīgi pietika ar 20 litriem degvielas, bet bāka tā arī neiztukšojās. Tas iespējams, jo zem riteņiem – ceļi ideālā stāvoklī, pielāgoti ērtai un pareizai braukšanai, aprīkoti ar dažādiem ātruma ierobežotājiem un norādēm. Braukšanu atvieglina arī pacietīgi, miermīlīgi un kulturāli braucēji, bet varbūt mums citādus tikai negadījās redzēt? Kaucošas mašīnu riepas un nerēķināšanos ar citiem uz ceļa nemanījām. Iespējams, tāpēc, ka par agresīvu uzvedību uz ceļa nekavējoties tiek piespriests sods – aizturēšana un roku sprādzes. Varbūt arī tāpēc, ka īrētajām mašīnām numuri atšķirīgā krāsā: sarkanā. Tās tiek īpaši pamanītas un respektētas.
Gaiši zaļo “KIA” izīrējām firmā, kur strādā igauņu puisis. Nevarēju atturēties nepajautāt: cik bieži tūristiem gadās satiksmes negadījumi, jo ne jau visi prot braukt pa kreiso pusi?
80 % mašīnas izīrējot angļi, kuri jau ikdienā brauc pa kreiso pusi. 10 % vizināties gribētāju ir vācieši. Un tur jau cits rēķins: no desmit mašīnām astoņas tiek atgrieztas iebuktētas vai pat sasistas. Minu: „Vai tas tāpēc, ka vācu filmās tik ļoti tiek dauzītas mašīnas?” Ivo plati pasmaida: „Kas to lai zina. Tāds temperaments.”
Par pārējiem 10 % viņam nav ko piebilst – tie ir pārējie, kuriem arī pa reizītei gadās…
Mana ciemošanās Kiprā sakrita ar meitas pirmo patstāvīgo autovadīšanas dienu: viņa bija atbraukusi pretim uz lidostu. Laikam jau vairāk uztraukusies biju es, jo bija ļoti neierasti sēdēt šoferim kreisajā pusē. Savādi pagriezieni, apdzīšanas manevri… Nez cik laika vajag, lai pie tā pierastu? Un kā pēc tam braukt Latvijā?
Iespējams, ka ņemot vērā sarkano numuru mūs neaizturēja neviens policists, kuru tajā dienā uz ielām ļoti daudz. Laikam jau kāda profilakse.
Kad pašā vakarā krietnā tumsiņā kāds tomēr pamāja piestāt ielas malā, meita jauki uzsmaidīja: „Hello!” – un sniedzās pēc somiņas ar dokumentiem. Uzmetis skatienu simpātiskajai autovadītājai un gan jau arī sarkanajam numuram, pat nesagaidījis tiesības vai mašīnas īres dokumentus, policists laipni atļāva braukt tālāk. Noteikumu pārkāpumu kā nekā nebija.
Lai arī gadījās pastāvēt pāris satiksmes sastrēgumos, nemanīju nevienu, kas steigtos apbraukt citus, lai kādu izspiestu laukā no rindas, lai ieņemtu vietu priekšā. Jau iepriekšējā braucienā saņēmusi visai izvērstu informāciju par kipriešu pašapziņu un goda un cieņas kodeksu, arī pieklājību uz ceļā izskaidroju ar to: solīdam cilvēkam visur jāizturas kulturāli.
Gluži pretējas situācijas visai bieži nākas pieredzēt pie mums, Latvijā, un nupat biju aculieciniece kādam gadījumam Lietuvā, kur nelielā kompānijā, vairākās automašīnās, bijām ekskursijā.
Lai vakarā no Kuršu kāpām ar prāmi pārceltos uz Klaipēdu, nācās gaidīt visai garā rindā. Tā kā prāmis pasažierus uzņem ik pēc 20 minūtēm, rēķinājāmies ar krietnu stundu.
Rinda aiz abām mūsu mašīnām stiepās garumā. Palēnām virzījāmies uz priekšu un rēķinājām: nu jau uz nākamā prāmja atradīsies vieta arī mums. Diemžēl pacietības pietika ne visiem – divas lietuviešu mašīnas apbrauca garo rindu, lai iespiestos priekšā. Viena no tām veikli iespraucās mums priekšā, bet otras manevrs lika nobraukt no ceļa mašīnai, kas sekoja aiz mums. Mašīnai, uz kuras atradās brīdinājuma zīmes par braucēju ar īpašām vajadzībām.
Jutu, kā manī sakāpj dusmas – lai nu kam! Un vispār…
Bet tad jau šurp steidzās policisti. Cerēju uz kārtības ieviešanu un soda sankcijām, bet – tik vien manīju kā audzinošus „pātarus” un aizejošus pakaušus: neviens nav cietis un dūres arī nevīsta. Abas lietuviešu mašīnas palika savās izcīnītajās vietās, latvieši savās mašīnās „norija pa krupim”, un visi jau pēc mirkļa uzbrauca uz prāmja.
Kad atbraukusi mājās par šo atgadījumu pastāstīju dažiem paziņām, ieteikumus iespējamam risinājumam dzirdēju visdažādākos: sākot no fiziskas izrēķināšanās, nolikšanas savās vietās visādos veidos, līdz pat soda sankcijām, varbūt pat tā, kā Kiprā – roku ķēdes virsū, un vairāk tā darīt negribēs.
Bet – ir tā, kā ir pie mums, kur daļa autobraucēju neciena citus un sevi.
“Iesim skrieties!”
Tikko aprakstītais atgadījums man atsauca atmiņā epizodi Kiprā, kas tolaik mani ļoti emocionāli iespaidoja.
Kādā pēcpusdienā pastaigājos pa ostas promenādi, vēroju kuģus un cilvēkus un izbaudīju karsto vasaru. Es tāda nebiju vienīgā – apkārt bija tik daudz nesteidzīgu, laisku un laimīgu cilvēku!
Pirmajā acumirklī pat neaptvēru, kas mani samulsināja, jo nemēdzu klaji pētīt citus cilvēkus. Vien pārlaižot skatienu pretimnācējiem, iepretim pamanīju jaunu vīrieti riteņkrēslā. Laukā jūlijs, karsta vasara un viņš šortos un… bez kājām. Kādus pāris soļus aiz viņa – vēl viens riteņkrēsls un vēl viens… Atcerējos meitas stāstīto, ka ar vairāku labdarības organizāciju atbalstu uz Kipru regulāri brauc ārstēties un iziet rehabilitācijas kursu gan kara invalīdi, gan smagas fiziskas traumas pārcietuši cilvēki.
Es nepētīju viņus, jo tā vienkārši nav pieklājīgi. Visdrīzāk, pat nevēlējos ieraudzīt to, kas katram no viņiem sāp. Es pietiekami labi spēju iztēloties, kā dzīve šiem cilvēkiem nodarījusi pāri. Cik daudz atņēmusi un cik piedāvājusi pretim.
Tā nebija viņu izvēle. Bet nu ap viņiem ir telpa un laiks, kurš jāizdzīvo citādāk – saskaņā ar savām iespējām un savām interesēm. Blakus citiem cilvēkiem, kas viņus saprastu un atbalstītu. Es zinu, cik grūti ir atrast to robežu starp palīdzības piedāvāšanu un ļaušanu būt pašam! Un esmu ievērojusi, cik grūti ir šo palīdzību lūgt.
Joprojām vēl šo domu pārņemta, apsēdos uz saulē sakarsētā ostas mūra, lai atpūtinātu kājas. Vēroju, kā zivju gārnis palaikam ienirst ūdenī un, jau pēc brīža ieņēmis vietu uz sava akmens, izpurina spalvas. Viņam labi – atvēsinājies.
„Iesim skrieties! Šeit it tik ērta skriešana!” izdzirdēju sev aiz muguras aicinājumu krievu valodā. Pārsteigta atskatījos, jo tobrīd šis piedāvājums man šķita galīgi aplams.
Netālu no manis atradās seši riteņkrēslos sēdoši gados jauni vīrieši, un, kā izskatījās, divi no viņiem patiešām ieņēma it kā starta līniju. Vienojušies, ka skries līdz piektajai palmai, viņi sparīgi uzsāka sacīkstes. Pārējie četri un, kā sapratu, arī bariņš pavadītāju, mediķu vai tuvinieku viņus atbalstīja ar uzmundrinošiem saucieniem. Uz starta līnijas gatavojās stāties nākamais „skriet” gribētāju pāris.
Tā kā „skrejceļš” atradās nomaļus un nevienam īpaši netraucēja, skatītāji nepulcējās. Drīzāk – neviens nesaprata, kā izturēties. Arī es. Kādu brīdi nespēdama izšķirties par iešanu prom vai palikšanu savā vietā, kas bija gandrīz vai pirmā loža, izlēmu aiziet. Es biju redzējusi pietiekami: prieka pilnas balsis un smaidošas acis. Sapratu, ka prieku viņos ir radījusi šī vienreizējā iespēja – kamēr ir ērti! Silti, viegli, brīvi. Kamēr riteņi ripo pa sakārtoto gludo ietvi. Kamēr var sajust vēju matos. Kamēr prāts ir brīvs no rūpēm.
Nākamajās dienās pastaigādamās pa Pafosu, vēroju – cik pielāgota vide ir šīm īpašajām vajadzībām. Ievēroju, ka visai daudz. Gludas ielas, uzbrauktuves, norādes. Kā ievēroju, arī uz ielas cilvēks saplūst ar riteņkrēslu vienā veselā un nerosina neveselīgu ziņkāri. Pafosa ir pieradusi savās ielās redzēt kustību invalīdus un domājusi par nepieciešamo.
No meitas stāstītā zinu, ka šo cilvēku vajadzībām pakārtotas arī vairākas viesnīcas: numuriņi, tualetes, kafejnīca, bārs, baseins. Kādā pludmalē ratiņi pa gludu ietvi var ieripot gandrīz vai ūdenī. Bet varbūt līdz laivai vai jahtai? Tā, lai var traukties vēja spārniem līdz pat horizontam! Lai var brīvi ļauties un uzticēties savai varēšanai.
Es varētu vēl stāstīt daudz: par Džonu, kurš dienas maiņā ir pastnieks, bet vakarā un līdz vēlai naktij – šarmants kafejnīcas menedžeris, un tāpēc viņam nav personīgās dzīves; par Krisu, kurš dievina latvietes visos vecumos un uzsauc viņām kokteiļus; par to, ka, ja gribi kādu atraidīt, nekādā gadījumā nesaki «nē», jo grieķu valodā tas nozīmē «jā»; par vakariņām ar zivju mezē, kad pārgurusī oficiante ne tikai sajauc ēdienus, bet arī aizmirst izsniegt citronu – obligātu ēdienu piedevu, ko Kiprā spiež uz visiem gaļas un zivju ēdieniem; par krāsainu reklāmu braucienam ar stikla dibena kuģīti un cerībām ieraudzīt krāsainus koraļļus un kuģa vrakus; par piedāvājumu izpeldēties zivju sabiedrībā, kuras nevar vien pierunāt parādīties blakus cilvēkiem; par dzidri zilu lagūnu un karstām pludmales smiltīm; par…
Bet labi – tas jums jāredz pašiem! Nedz vārdi spēj aprakstīt tās izjūtas, kuras iespējams izbaudīt katram pašam, nedz fotogrāfija parādīt elpu aizgrābjošas kalnu un jūras ainavas. Arī katra satikšanās ir jauna pieredze, bet pieredzes nekad nevar būt par daudz.
