Astoņdesmit gadus vecais Stradu pagasta “Rutku” māju iedzīvotājs Viesturs Purmalis ir lepns, ka dzīvo Latvijā un arī darba mūžu veltījis tās attīstībai. Krustām šķērsām ir apceļota plašā Krievija, tomēr atgriešanās dzimtajā zemē vienmēr bijusi vismīļākā.
“Labi atminos tā saucamos Ulmaņlaikus. Toreiz jaunatnei bija jāstrādā, nevis kā tagad, kad skolēns nedrīkst pat tāfeli noslaucīt, kad viņam ir tiesības par visu sūdzēties, arī par skolotājiem. Manā skolas laikā skolotāja vārds bija likums. Dzīvoju pārticīgā ģimenē, jo visi cītīgi strādājām. Saimniecībā bija zirgi un govis, tomēr man vajadzēja iet ganos.”
Atļauts brīvi izteikties
“Man šodien Latvijā patīk tas, ka varu brīvi paust savas domas par valdību. Tiesa, nav jau nozīmes valdību lamāt. Es, piemēram, balsoju par Tautas partiju. Balsoju vienreiz, otrreiz, bet tagad izrādās, ka to nevajadzēja darīt. Nezinu, par ko balsošu gaidāmajās vēlēšanās. Neredzu, par ko balsot. Nāks tuvāk vēlēšanu diena, tad jau redzēs,” prāto V.Purmalis. Pensionārs domā, ka arī piketi neko nedod, tā esot tikai tāda bļaustīšanās. Ja kāds varētu piketēt par lielāku darba algu, tad tikai medicīnas māsas, nevis ārsti. “Man bija draugs Jāzeps. Viņš bieži želojās, ka nevar iespēt savākt sienu, lai gan strādniekiem, kas būtu gatavi palīdzēt, Jāzeps par dienu solīja maksāt piecus latus, dot kilogramu gaļas, kannu piena, pusdienas un vakariņas, bet neviens arī par šādu algu negribēja strādāt. Cilvēki negrib strādāt vai arī dienu nostrādā, saņem trīs piecus latus, tūlīt uz “točku” projām un viņiem labi,” saka V.Purmalis.
Latvietis vispirms jānokaitina
“Rutku” saimnieks neslēpj, ka ir apmierināts ar dzīvi. Viņš uzskata, ka ne jau Latvijas valdība vien vainīga pie ekonomiskās situācijas un dzīves dārdzības. “Abi ar sievu esam pensionāri. Naudas pietiek, protams, esam labākā situācijā nekā pilsētnieki, jo nav jāmaksā par dārgo apkuri,” saka V.Purmalis. Gāzes cenu Latvijā viņš uzskata par mākslīgi uzpūstu, jo Igaunijā un Lietuvā tā salīdzinoši esot mazāka. “Latvieši savā būtībā nav lielāki muļķi par igauņiem vai lietuviešiem, bet latvieši no laika gala vispirms gribējuši piesardzīgi paskatīties no malas, kā veiksies citiem. Tikai tad, kad latvieti pa īstam nokaitina, viņš ir gatavs mesties cīņā pirmais. Uzskatu, ka mūsu tauta nav zaudējusi vienotību. Ja aicinātu, tā atkal stāvētu uz barikādēm, bet tikai tad, ja situācija būtu ārkārtīgi slikta. Kamēr latvietis spēs visu izturēt, viņš uz barikādēm neies. Protams, katrai tautai ir savas vājības,” pārliecināts V.Purmalis.
