Lāsma, divu bērnu (3 un 6 gadi) māmiņa:
– Nespēju vien nobrīnīties, cik raksturā un rīcībā atšķirīgi var būt pašas bērni, kas ikdienā prasa pilnīgi citu attieksmi un pieeju. Pirmos trīs gadus jau biju pieradusi pie meitiņas meitenīgajiem gājieniem – lielu vajadzību pēc uzmanības, rociņas turēšanu gulēt ejot, biežās klēpī sēdēšanas, kopīgām, nesteidzīgām rotaļām uz paklāja un mierīgām vakara pasaciņām, kad pasaulē ieradās puika. Viņš jau kopš dzimšanas mīl neatkarību, no piecu mēnešu vecuma viens pats guļ savā istabā, nespēj nosēdēt mierā, veikalā dažkārt mēdz nokrist gar zemi un skaļi bļaut un plīties virsū māsai, cenzdamies uzstājīgi panākt savu – dažkārt arī iedunkājot vai pat iekožot!
Dēls ir drošs un pārliecināts. Viņam nav grūti sākt sarunu ar nepazīstamiem cilvēkiem, pasveicināt viņus un apjautāties, ko viņi dara, kamēr meita līdzīgās situācijās ieraujas kā ezis, nodur galvu un spītīgi klusē, jo galu galā ir ļoti kautrīga. Grūti izskaidrot, kur tas radies, jo ģimenē visi esam daudzmaz sabiedriski. No gada vecuma viņa apmeklējusi bēbīšu skolu un arī bērnudārzā ar vienaudžiem iejutusies, tomēr ir situācijas, kad viņa it kā sastingst. Tas pieaugušajiem kavējis viņu objektīvi novērtēt. Piemēram, bērnudārzā viņai nekad nav dots publiski dzejoli skaitīt, jo audzinātājas, šķiet, domā, ka meita nostāsies, klusēs un izgāzīsies. Tomēr mājās viņa bez problēmām skaitījusi visu pārējo bērnu repertuāru un varētu to paveikt arī cilvēku priekšā – viņu vien jāmāk pareizi motivēt un iedrošināt. Meita prot arī tīri labi lasīt, rakstīt un rēķināt, bet, šķiet, pirmsskolas izglītības iestādei par to nav īsti zināms, jo kautrīguma dēļ viņa savas prasmes īpaši nerāda. Lai panāktu kādu publisku rīcību, nākas meitiņu daudz slavēt un pierunāt. Dažkārt jau nervi neiztur un metos viņu kaunināt un strostēt, kaut zinu, ka tas nekad nav darbojies.
Bet puikam acis vien mirdz uz delverībām. Ar bažām gaidu nākamo bērnudārza pasākumu, kurā viņam iedalīts dzejolītis. Iepriekšējo savos nepilnos trīs gados viņš bija perfekti iemācījies, bet zālē bizoja riņķī, palīda zem galda un nemaz netaisījās to noskaitīt. Atkal kauns un dusmas! Arī mājās puika ir viens nemiera gariņš, kuru nepārtraukti nākas valdīt. Viņš daudz lēnāk saprot, ko nozīmē “nedrīkst” un visu laiku cenšas to pārbaudīt, tomēr agri vai vēlu padodas, līdz viņam tiešām ir “aizgājis”, ka vecāku “nē” tāds arī paliek. Vai tas ir viegli? Arī – nē! Tomēr mīļums un pieķeršanās, ko saņemu no viņiem abiem, ir neatsverams!
