“Mani satrauc tās problēmas, kuras tagad skar Latviju, proti, inflācija, bezdarbs, ekonomiskā krīze. Protams, kamēr pašu tas īpaši neskar, tikmēr ir labi. Man ir stabils un labs darbs, tāpēc dzīvē jūtos nosvērti,” saka Tatjana Ābeltiņa, kura katru dienu līdz savai darbavietai mēro 40 kilometrus un vakarā tikpat atpakaļ, jo dzīvo Druvienā, bet strādā Latvijas Krājbankas Gulbenes filiālē par kontu menedžeri.
Tatjana neslēpj, ka savā pagastā darbu atrast ir ļoti sarežģīti, jo tur diemžēl valda bezdarbs. “Kaut kādu darbu jau var atrast pagastā, bet ar ļoti zemu samaksu un fiziski smagu darbu, kurš nav pietiekami novērtēts. Bet dzīvot man Druvienā patīk. No rīta pamosties un apkārtnē valda klusums, nav skaļuma un burzmas. Esmu ceļojusi pa citām zemēm un varu teikt, ka tur ir citādāk, bet ne skaistāk. Mums ir tik daudz skaistu vietu tepat, kuras ir vērts redzēt un apskatīt,” teic Tatjana.
Cer uz labām pārmaiņām
Viņa ir pārliecināta, lai mūsdienās labi dzīvotu, ir jādomā ar prātu, nevis jāvadās pēc emocijām. Cilvēki sūdzas par naudas trūkumu, bet naudas jau nekad nevienam nepietiks, jo cenas un cilvēku vajadzības tikai aug.
“Nākotni valstī redzu kā pelēku rītu, kuram saulīte mēģinās izlauzties cauri. Pagaidām grūti spriest, kas notiks un kā būs, bet gribas cerēt uz labām izmaiņām,” saka Tatjana.
Viņa neslēpj, ka ir bijis brīdis, kad arī galvā pavīdējusi doma doties projām no Gulbenes rajona un strādāt citur. “Bet visur ir labi, kur mūsu nav. Strādājot bankā, man ir iespēja komunicēties ar cilvēkiem un ir reizes, kad viņi arī pastāsta, kā iet, piemēram, radiem ārzemēs. Izrādās, ir daļa, kuriem ārzemēs ir paveicies, bet otrai daļai nemaz tik spoži neiet. Mēs varbūt ekonomisko situāciju Latvijā izjūtam daudz saasinātāk, bet ārzemēs cilvēks ir vairāk pasargāts kā personība. Latvijā, ja pats par sevi nepastāvēsi, tad neko nepanāksi un tev nekā nebūs,” spriež Tatjana.
Ir grūti atrast darbu
“Katrā ziņā pirms vairākiem gadiem tīri materiālajā ziņā dzīvot nebija tik sarežģīti, kā tagad. Iespējams, liela nozīme tajā laikā bija arī jaunības maksimālismam, jo tad es visu uztvēru vieglāk.”
Viņa atzīst, ka ir skumīgi, bet tas tā diemžēl ir, ka Gulbenē cilvēkiem nav īpaši daudz iespēju atrast darbu. “Ja es gribētu mainīt tagad savu darbavietu, tad man nebūtu kur iet, pilsētā nav izaugsmes iespēju. Tagad ir jābūt laimīgam, ja ir darbs un katru mēnesi noteiktā datumā – alga.
Gribētu, lai visiem cilvēkiem būtu darbs un lai viņi mīlētu cits citu, jo tagad cilvēkos ir tik daudz negatīvisma, kurš rodas no bezcerīgām ikdienām un rūpēm. Tas cilvēku grūž tādā kā purvā, un bieži vien šādās reizēs cilvēks rauj sev līdzi savus mīļos un tuvos, nerūpējas par viņiem vai izgāž savas emocijas pār viņiem. Ir briesmīgi dzirdēt, ka cilvēki nabadzības dēļ vienkārši nevar un nav spējīgi rūpēties par veselību,” stāsta Tatjana. Es nevaru sevi nosaukt par ļoti lielu savas valsts patrioti, tomēr piekrītu savas meitas Zigrīdas sacerētā dzejoļa domai – man patīk viss, kas tēvu zemē, jo man tā ir kā otra sirds.
