Līga, precējusies deviņus gadus: – Arī es piederu pie tām, kas savā dzīvītē izsapņojusi sapni par balto kāzu kleitu. Atceros, sēdējām reiz bariņā tādas jaunas meitenes un spriedām, kā būs, kad apprecēsimies – kā vīrs mūs nēsās uz rokām, kā lutinās un lolos, apbrīnos un veltīs mums visu uzmanību. Toreiz vēl nesapratu, par ko tik gardi smējās viena no mūsu kompānijas, kura jau vairākus gadus bija precējusies.
Vajadzēja paiet kādam laiciņam, līdz beidzot satiku savu īsto un vienīgo, ar kuru sapratāmies no pusvārda, dalījām intereses un kaifojām par kopā būšanu.
Un tad sākās ikdiena un apziņa, ka vīrietis tiešām ir no citas planētas, kuram grūti iedomāties, kāpēc es jūtos tā vai šitā un kā ar to visu tikt galā. Kāpēc mani jāvelk ārā no emociju bedres, kad esmu tajā iekritusi, jautājot un interesējoties, kas noticis? Kāpēc ir tik svarīgi vispār sarunāties ar mani kaut par niekiem, samīļot, paņemt pie rokas, pateikt komplimentus? Sākumā par šādām vīra neizdarībām es vienkārši raudāju, bet tad sapratu, ka jāņem talkā citi līdzekļi. Sāku skaidrot – lēni, pacietīgi un “neuzbraucot”.
Arī man nācās mainīties un pielāgoties, īpaši, kad redzēju, ka sievišķās metodes nedarbojas. Piemēram, kad vīram ir slikti, viņš kā vīrietis “ielien alā” – sēž tur, risina savas problēmas un necieš, ka kāds traucē. Tagad zinu – agrāk vai vēlāk viņš iznāks, un viss būs kārtībā. Jāmācās visu laiku, bet vienalga viņš ir un paliek mana mūža lielā mīlestība!
