Lasot par nelaimi Līgo pagastā, atmiņā ataust tālā bērnībā piedzīvota aina, kas, manuprāt, dod padomu, kā rīkoties cilvēkam izvēles situācijā.
Pēckara laiks. Ganībās piesietas mūsu divas gotiņas. Aitām tētis sameistarojis mazu aplociņu uz ritentiņiem. Kad zālīte nograuzta, pastum tikai uz priekšu. Bet ko ierauga mana māmulīte, aizgājusi govis pārsiet? Mūsu mīļais suņuks Krancis ielavījies aplociņā un – saplosījis mazo jēriņu! Kādas šausmas! Varbūt vairāk tā nedarīs. Bet otrā dienā – tas pats! Atkal viens sakostais! Visapkārt zālē asinis… Un ko mana mīļā, kuražīgā māmulīte šajā šausmu brīdī izšķiras darīt? Paķer virves gabalu un turpat grāvmalē bērza zarā – sunīti pakar! Tas vairs nebija mūsu mīlīgais draudziņš, bet svaigu asiņu iespaidā pārvērties asinskārā nezvērā. Protams, mēs – bērni – tikām pasargāti no šīs šaušalīgās ainas. Neredzējām to. Atmaksas darbs tika izdarīts klusi.
Jā, mēs iemīļojam dzīvniekus un dažkārt izturamies pret tiem kā cilvēkbūtnēm. Tētis, zemnieks būdams, nespēja nekad pats sarīkot cūkas bēres vai vistu uzlikt uz bluķīša un pacelt cirvi. Nekad! Sauca kaimiņu to izdarīt vienatnē. Un māmulīte cūkas kaušanas reizē paslēpās dārzā un norausa slepus asaru no vaiga. Dažs barojamais aizgaldā tā pieķeras savai saimniecei, tā izrāda savu mīļumu!
Atceros sentēvu tikumus, uzklausot citu piedzīvoto, nespēju klusēt. Kā var nosodīt Līgo pagasta saimnieku Zigurdu Lauru par sava ganāmpulka aizstāvību un izrēķināšanos ar kaimiņa klejojošiem suņiem, kas bijs pārvērtušies par asinskāriem nezvēriem? Absurds! Kas tie par aplamiem likumiem?! Prātiņ, nāc mājās!
