Ginta Alberte
14.jūnijā pie Gulbenes dzelzceļa stacijas uz piemiņas brīdī atkal pulcējās karavīri, virsnieki, zemessargi, jaunsargi, represētie un viņu tuvinieki, amatpersonas un iedzīvotāji, lai pieminētu 1941.gada 14.jūnijā cietušos represijās. PSRS noziedzīgais režīms 1941.gadā izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju, no Gulbenes novada – 248 cilvēkus, no kuriem 30 procenti bija bērni.
Lai arī militārpersonas kā vienmēr bija kuplā skaitā pulcējušās 14.jūnija pasākumos Gulbenē un Litenē, politisko līderu, izņemot vietējās amatpersonas, bija maz, tikai Saeimas priekšsēdētāja Edvarda Smiltēna biedrs Jānis Grasbergs, kuru uz šo pasākumu bija uzaicinājis novada domes vadītājs Andis Caunītis.
Pasākumu dzelzceļa stacijā vadīja vietējais deputāts Normunds Mazūrs, bet par muzikālo noformējumu rūpējās Zemessardzes orķestris un kora “Stars” vokālais ansamblis. Starp atskaņotajām dziesmām uzsverama viena – “Svēts”, kura sarakstīta 1922.gadā un kuras autors ir Kārlis Līdaks, kas bija karavīrs Litenes nometnē . Viņš tāpat kā daudzi karavīri tika izsūtīts 14.jūnijā no Gulbenes dzelzceļa stacijas uz Noriļsku, kur nošauts. Dziesma bija kā veltījums K.Līdakam 130.jubilejā, kas apritēs jūlijā.
Viss iekšā vārās!
Tradicionāli klātesošos kā vienmēr uzrunāja arī Gulbenes politiski represēto nodaļas vadītāja Aira Anča, taču šoreiz viņas atmiņu stāstu bija uzticēts pastāstīt Gulbenes vidusskolas skolēniem Rolandam Blūmam un Elisai Mūrniecei. A.Ančas ģimene represijas piedzīvojusi gan 1941., gan 1949.gadā. 1941.gadā aizveda Airas vectēvu un mammas vecākā brāļa ģimeni, no viņiem izdzīvoja tikai viens, bet viss atkārtojās 1949.gada 25.martā. Tētis tālajā Sibīrijā no vilciena Airu iznesa uz rokām novārgušu un trauslu. Visai ģimenei tomēr izdevās palikt kopā tālajā Amūras apgabalā. Aira tagad noliec galvu savu vecāku priekšā, kas nepadevās un spēja pārdzīvot šo smagos gadus Sibīrijā.
Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes komandieris pulkvedis Gunārs Kauliņš, uzrunājot klātesošos, bija tiešs: “14.jūnijs. Šajā dienā man viss iekšā vārās! Pirmkārt, tā ir Latvijas armijas nogalināšanas diena, otrkārt, tā ir diena, kas liek atcerēties, pārdomāt, sevi motivēt un mācīt motivēt jauno paaudzi. Mums par to jārunā, jāstāsta, un nevar būt, ka tikai pienākums mums liek nākt un nolikt ziedus 14.jūnijā vai 25.martā. Es pirmo reizi par izsūtīšanām uzzināju, esot 2.klasē, noskatoties filmu “Ilgais ceļš kāpās”. Toreiz mammai prasīju, kāpēc tāda netaisnība. Mamma atbildēja: labāk nejautā, gan jau pats sapratīsi.”
G.Kauliņš turpināja, ka, iegūstot neatkarību, daudz uzzinājām, bet pagāja gadi un likās, ka nekad nevar notikt atkal tas pats, taču Ukrainas karš pierādīja, ka nekas jau kaimiņos nav mainījies un tiek lietotas tās pašas metodes. Cilvēks tiek nogalināts citas tautības dēļ, tiek deportēts bez iespējas atgriezties. Viņš aicināja represētos un viņu tuviniekus stāstīt par šiem baisajiem notikumiem, lai tos neaizmirstu nekad.
Pēc uzrunām ziedi un sveces tika nolikti pie pieminekļa represiju upuriem, kā arī stacijas otrā pusē, no kurienes pa sliedēm sākās represēto moku ceļš.
Tradicionāli represēto piemiņas pasākumos gan jūnijā, gan martā piedalās arī gulbeniete Antonija Stūrīte. Viņa “Dzirkstelei” stāsta: “1941.gadā mans tēvs pazuda. Toreiz mēs dzīvojām Kalncempjos. Palikām ar mammu un māsu, tā arī par savu tēti vairāk neko nezinu. Manu vecmammu izsūtīja 1949.gadā, viņa palika Sibīrijā. Kara laiku esmu pārdzīvojusi, kaut biju maza meitene, atceros, kā gulējām bēgļu gaitās ar lopiem pļavās, kā bēgām no lidmašīnām, kā baidījāmies no mīnām. Visu atceros.”
A.Stūrīte arī uzsver, ka vairāk par šiem briesmīgajiem notikumiem ir jāstāsta jaunajiem cilvēkiem, bet vēstures skolotājiem jāved bērni uz piemiņas pasākumiem.
Prezidents atsūta vēstījumu
Pēc piemiņas brīža Gulbenes stacijā klātesošie devās uz piemiņas brīdi Litenes kapos pie Sāpju sienas. 1941.gada vasarā Litenē armijas vasaras treniņu nometnē tika apcietināti Latvijas armijas virsnieki. Vairāki virsnieki tika nošauti uz vietas, pārējie izsūtīti uz Sibīriju. 1941.gada 14.jūnijā Litenes un Ostroviešu nometnē apcietināja un deportēja uz Sibīriju vismaz 430 virsniekus.
Pie Sāpju sienas A.Caunītis nolasīja Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita vēstījumu. “(..) Litenes traģēdija ir viens no Krievijas noziegumiem 20.gadsimtā, kas nav vēl ticis sodīts. Mūsdienu Krievija turpina veikt šaušalīgus kara noziegumus, terorizēt un nogalināt civiliedzīvotājus Ukrainā. Krievija neapstāsies, ja to neapturēs kara laukā un tās vadītāji netiks sodīti, tāpēc nepieciešams īpašs tribunāls, tāpēc daudzas pasaules valstis palīdz Ukrainai tuvināt Krievijas sakāvi. Taču vajadzīgs arī pacietīgs Latvijas vēstures skaidrošanas darbs gan šeit, pašu mājās, gan starptautiskajā mērogā, lai Latvijas vēstures stāsts, ietverot gan zaudējumus, gan upurus, gan varonīgu nacionālo pretošanos okupācijai, izskanētu tuvu un tālu. To esam parādā saviem priekštečiem. Padomju režīma upuru piemiņas uzturēšana ir kas vairāk par pienākumu, tāpēc būtiski, lai arī nākamām paaudzēm ir emocionāla un garīga saite ar mūsu nācijas pagātni, vienmēr saglabājot ticību un uzticību brīvībai un demokrātiskai Latvijai. (..)”
Pie Sāpju sienas arī pulkvedis G.Kauliņš savā uzrunā akcentēja vēstures mācības. “Esmu daudz domājis, kā es justos šādā situācijā kā Latvijas armijas virsnieks 1941.gadā – vai es zināju, kas ar mani var notikt, vai es ticēju, ka Krievijai ir miermīlīgi nolūki, vai es nejutu, ka tas viss ir maldi, vai es būtu lietojis ieroci? Zinām, ka daudzi tā darīja, skumji, ka nezinām, kuri tie ir, un pat nezinām, kur ir apglabāti. Man tā ir motivācija, ka tas nedrīkst atkārtoties, ir jābūt ticībai sev, saviem lēmumiem un savai gatavībai aizstāvēt valsti.”
Arī politiski represētais Artūrs Jānis Lulla publiski dalījās atmiņās par savu tēvu, kurš bijis karavīrs Litenes nometnē. “Mans tēvs Lulla Arvīds bija te nometnē, viņam bija savainota roka, un tajā viņš bija paslēpis brauniņu. Ar brauniņu viņš izdarīja svētīgu darbu Latvijai, bet, kur ir viņa paša kauliņi, tas nav zināms. Mana mamma stāstīja, ka visi Litenes nometnes karavīri kļuva par ķīlniekiem, viņiem tika paziņots, ka, tikko kāds dezertēs no nometnes, visa ģimene tiks iznīcināta. Mans tēvs lika savu dzīvību pret mūsējo.”
Pēc ziedu nolikšanas pie Sāpju sienas notika jauno zemessargu uzņemšana. Apmēram divdesmit dažāda vecuma jaunie zemessargi deva zvērestu kalpot savai valstij.
Jūtamies ciešāk saistīti
Pasākumā tradicionāli piedalījās arī vēsturnieks litenietis Jānis Zvaigzne. Ar viņu sasveicināties pienāca divi bijušie bruņoto spēku komandieri – Gaidis Zeibots un Juris Dalbiņš, lai izrādītu cieņu J.Zvaigznem. “Prieks satikties ar vietējo fanātu Jāni Zvaigzni, kurš tik daudz izdarījis bruņotajiem spēkiem un vēsturei, to nevar aizmirst,” uzsvēra G.Zeibots. Un tas arī pašsaprotami, jo J.Zvaigzne vācis materiālus par Latvijas armijas virsnieku nogalināšanu Litenes nometnē un apkopojis tos grāmatā.
J.Zvaigzne “Dzirkstelei” atzina, ka viņu pārsteidz, cik pasākums šogad apmeklēts par spīti karstajam laikam. “Skaista ceremonija, droši vien dažādu apstākļu dēļ valdības pārstāvji vairāk nevarēja būt, bet kopumā apmeklētība iepriecina, zināmā mērā tas parāda vienotības sajūtu. Ar Ukrainu sākām domāt dziļāk par patriotismu, kādas ir manas iespējas, ko es spētu darīt vajadzības gadījumā, kā es izturētos. Mani paceļ tas lielais atbalsts ukraiņiem. Grūtā brīdī tauta vienojas, mēs jūtamies ciešāk saistīti savā starpā,” sacīja J.Zvaigzne.
Tālāk visi devās uz Litenes nometnes vietu, kur tradicionāli dega ugunskurs, tika dziedātas dziesmas un notika cienāšanas ar zirņiem un speķi.
