Reiz dzīvoja kāda večiņa, kuru ļaudis bija iesaukuši par Nātreni. Tas tāpēc, ka viņa vienmēr bija neapmierināta ar dzīvi. Večiņai vienmēr šķita, ka viņa ir gudrāka un labāka par citiem. Viņa neprata priecāties par citu laimi un panākumiem, bieži bija īgna un kašķīga.
Kad kaimiņiene Rītiņa viņai teica:
– Paskaties, cik skaista diena! Kā viss zied un plaukst! Cik skaists pavasaris! – Nātrene vien īgni norūca.
– Ak, ko nu! Kas tur par skaistumu? Dubļi vien. Vakarā jau atkal līņās. Kur te kāds skaistums?
Bet Rītiņa zināja, ka dienas mēdz būt skaistas arī tad, kad tās ir lietainas vai pelēkas. Tāpēc viņa priecājās par katru dienu.
Paņēmusi savu puķaino lietussargu, Rītiņa bieži gāja pastaigāties pa pilsētu un priecājās par ziedošajām narcisēm un tulpēm piemājas dobēs. Atnākusi mājās, viņa vakaru Rītiņa apsēdās ērtā atpūtas krēslā pie krāsns. Tur sēžot, viņa adīja un iekurināja krāsni un mitrās zeķes nolika žāvēties uz mūrīša.
Gandrīz katru vakaru Rītiņa tamborēja zeķītes, cimdiņus un cepurītes mazbērniem. Reizēm viņa nodarbojās ar smalkākiem darbiem un izšuva skaistas galdsedziņas.
Pirms iešanas gulēt Rītiņa mēdza aizdedzināt svecīti un klusībā lūgt Dievu par saviem mīļajiem. Viņas sirds priecājās par visu labo un skaisto, un tumšie vakari viņai nebūt nelikās nepatīkami. Viņa nejuta skaudību savā sirdī un nedomāja sliktas domas par citiem. Rītiņa allaž bija smaidoša un darbīga un allaž ar siltām vakariņām un lielu mīlestību gaidīja mājās pārnākam savu vecīti. Viņš strādāja sezonas darbos par dārznieku kādā tālākā dārzniecībā – aprūpēja simtiem jauno ābelīšu un plūmīšu. Pavasaros tās uzpotēja un izgrieza slimos zarus, vasarās sargāja no kaitēkļiem un rudeņos sekoja ražas novākšanai.
Brīvdienās pie viņiem bieži ciemojās bērni un mazbērni, kuriem ļoti patika pieglausties Rītiņai, apsēsties viņai klēpī, ritināt kamolus un klausīties pasakas. Un kur nu vēl nogaršot gardos ābolus un plūmes!
Tikai pie Nātrenes reti kāds iegriezās, jo – kuram gan patīk kašķīga vecāmāte, kura mūžīgi ar kaut ko ir nemierā, kura kritizē viņa apģērbu, frizūru un uzvedību? Katrs, kas pie viņas iegriezās, noteikti saņēma savu kritikas devu un prom aizgāja nomākts un sadrūmis.
Tāpēc nātrene dzīvoja viena. Līdz kādu dienu uz ielas satika savu jaunības dienu draugu Dadzīti. Izrādījās, arī Dadzītis jau kādu laiku savā lauku mājiņā dzīvo viens.
Dadzītis bija muzikants, un – kurš muzikants gan ir īgns? Viņš katru vakaru spēlēja akordeonu un dziedāja skaistas diesmas. Vien – kurš gan tās klausīsies? Varbūt varētu sarunāt ar Nātreni? Divatā dzīvošana vieglāka un jautrāka.
Tā nu pēc ilgām sarunām Nātrene pārdeva savu dzīvokli un pārcēlās dzīvot pie Dadzīša. Kā viņiem abiem tur sākumā gāja, neviens īsti nezina stāstīt, bet tad notika brīnums.
Nātreni vairs nevarēja pazīt!
No īgnās un kašķīgās večiņas vairs nebija ne miņas. Tik vien bija palicis, kā reiz pielipusī iesauka. Klausoties Dadzīša akordeona spēlē viņa smaidīja kā saulīte. Reizēm pat pavilka līdzi kādu meldiņu.
Pie mājas večiņa bija iesējusi kliņģerītes, kuras nu pie loga smaidīja kā saulītes līdz vēlam rudenim. Mājā smaržoja pēc svaigiem pīrādziņiem un dažādiem gardumiem. Vairs nebija neviena, kurš atcerētos no večiņas dzirdējis kādu skarbu vārdu.
Stāstot par viņu, kāds ar smaidu minēja vārdu “Nātrenīte”, un nu šī iesauka viegli aizstāja iepriekšējo. Līdz ar Nātreni bija zudusi īgnā cietsirde un atradusies mīlīgā Nātrenīte.
Vēl vienīgi pie viņas bijušā malkas šķūnīša auga paprāvs nātru puduris, it kā atgādinot par reiz kašķīgo Nātrenes dabu.
