Redakcijas darbā ikdienā nākas uzklausīt iedzīvotāju sūdzības. Kad vaicājam amatpersonām, pakalpojumu sniedzējiem pēc komentāra kārtējās sūdzības sakarā, bieži vien nākas saskarties ar nepatiku, pat sašutumu. Vēl jo vairāk tas jūtams pēc tam, kad diskusija sākas publiskajā telpā. Nereti žurnālisti tiek vainoti, ka vispār ļāvuši tam notikt. Arī tāda attieksme ir visai parasta.
Diskutēt varam par katru tēmu, kas ir sabiedriski nozīmīga, ja skar daudzus vai raksturo tipiskus konfliktus, piemēram, pakalpojumu sniegšanā iedzīvotājiem. Tas ir normāli. Būtu vēl labāk, ka šādas diskusijas notiktu bez ambīcijām, mākot nodalīt personisko no profesionālā. Diskusijas mērķis taču nav meklēt vainīgos un nevainīgos (pasarg, Dievs!), plašsaziņas līdzekļu uzdevums ir vienīgi dot iespēju sabiedrībai diskutēt, pievērst uzmanību kādai problēmai, kura ir, bet kuras varbūt, kā noskaidrojas diskusijas gaitā, var arī nebūt.
Vai sūdzība mēdz būt nepareiza? Vai viedoklis mēdz būt sagrozīts? Tie ir interesanti jautājumi. Starptautiskie cilvēktiesību akti nosaka, ka katram ir tiesības uz savu viedokli. Katram ir tiesības to brīvi paust (vai sūdzēties) un paturēt, nemainot šo viedokli ne pie kādiem apstākļiem, neļaujoties nekādam spiedienam. Viedoklis ir ārkārtīgi subjektīvs. Amatpersonas viedoklis ir profesionāls, tas atbilst noteiktiem objektivitātes kritērijiem. Tāpat kā speciālista viedoklis. Sabiedrība vēlas dzirdēt šos kompetentos, profesionālos viedokļus! Žurnālistu pienākums ir palīdzēt notikt šai saziņai, jo tikai tā, inteliģenti diskutējot, varam saprasties, gūt pieredzi mēs visi. Lai mums izdodas!