LETA
Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmai ir jābūt taisnīgai, arī tām pašvaldībām, kuras pašlaik izlīdzināšanas fondā iemaksā būtiski lielākas iemaksas, tik lielā apjomā iesaistīties nevajadzētu, intervijā aģentūrai LETA atzīst Latvijas Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektors Normunds Audzišs. Tā vietā pēc asociācijas domām valstij būtu jānāk ar lielāku ieguldījumu jeb līdzmaksājumu, lai nodrošinātu vienmērīgu attīstību un iespēju augt gan lielām pilsētām, gan arī reģioniem.
Kad vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amatā stājās Māris Sprindžuks, viņš minēja, ka viena no lielākajām problēmām līdz šim esot bijusi nesarunāšanās ar pašvaldībām. Tagad tas ir mainījies?
Mums bija tikšanās ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Māri Sprindžuku, kur tikšanās laikā kopā ar Latvijas lielo pilsētu mēriem izrunājām aktuālos jautājumus, kas attiecas uz pilsētu aktuālajiem problēmjautājumiem un attīstības iespējām. Kopumā saruna bija racionāla un tikšanās noslēgumā vienojāmies par konstruktīvu un ciešāku sadarbību nākotnē.
Tajā pašā laikā es daļēji varu pievienoties šim ministra viedoklim, ka līdzšinējā sadarbība ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM) un pašvaldībām ir prasījusi zināmu piepūli, kam par pamatu nereti ir bijis tieši dialoga trūkums vai pat komunikācijas neesamība.
Konstruktīvai sadarbībai nākotnē viennozīmīgi ir nepieciešams ciešāks dialogs un sadarbība starp pašvaldībām un ministrijām, pilsētas un reģioni nav atrauta daļa no kopējās valsts attīstības politikas. Tajā pašā laikā es nevaru teikt, ka sadarbības līdz šim nemaz nav bijis. Mēs, Latvijas Lielo pilsētu asociācija (LLPA), ikdienā sadarbojamies ar dažādām ministrijām tiesību aktu projektu izstrādes un ieviešanas gaitā, tāpat LLPA ikdienā strādā ar dažādu jomu speciālistiem gan no pašvaldībām, gan ministrijām un citām valsts pārvaldes institūcijām. Tāpat asociācija izsaka lielo pilsētu pārstāvētu viedokli par dažādiem aktuāliem jautājumiem. Taču tas, pie kā nākotnē būtu daudz vairāk jāpiestrādā, ir ciešāka starpnozaru, tostarp ministriju sadarbība un komunikācija, dialoga veidošana, izstrādājot valstiski svarīgus lēmumprojektus, kas būtiski ietekmē pilsētas un reģionus un piešķir tiem būtisku lomu šīs politikas īstenošanā, kas, piemēram, netika darīts, izstrādājot administratīvi teritoriālo reformu.
Asociāciju apvieno 10 Latvijas lielās pilsētas, bet to vajadzības ir visai dažādas. Vēl raibāku šo ainu ir padarījis karš Ukrainā, jo Rēzeknes un Daugavpils domes vadība demonstrē visai atšķirīgus uzskatus. Sadarbība nav kļuvusi grūtāka?
Kopumā sadarbība ar visām pilsētām ir laba. Mēs esam demokrātiska organizācija, kur katrs pārstāv savu viedokli, mēs sarunājamies ar visiem pilsētu mēriem, ar izpildvaru, ar speciālistiem. Viņi ir demokrātiski ievēlēti, ieguvuši savu vēlētāju atbalstu, un katram ir savs viedoklis, jā, nereti tas var atšķirties, taču visus lēmumus LLPA mēs pieņemam pēc balsošanas principa. Katrs jautājums tiek izdiskutēts no visu iesaistīto pušu viedokļa, tiesa gan, asociācija pēc būtības skatās uz pilsētām no saimnieciskā aspekta, no pilsētu attīstības un sadarbības viedokļa, mēs izsakām viedokli par normatīvajiem aktiem un procesiem pēc būtības, nevis emocijām vai pārliecības. LLPA savā darbības laukā sadarbojas labi.
Vienlaikus mēs kā asociācija stingri nosodām Krievijas iebrukumu Ukrainā. Tā ir agresija un necilvēciska rīcība.
Vēsturiski ir arī bijuši precedenti, ka pilsētas no asociācijas ir izstājušās, sakot, ka tā neaizstāv šīm pilsētām svarīgus jautājumus, tad atkal iestājušās. Pašlaik nav bažu, ka varētu atkārtoties šādi gadījumi?
Lai gan es LLPA izpilddirektora amatā esmu aizvadījis pirmos pāris mēnešus, līdz šim neko tādu neesmu dzirdējis. Neviena pilsēta nav pārmetusi, ka mēs kādu mazāk pastāvam vai nepamanām kādu viedokli un ieteikumus. Jau minēju, ka mēs kā demokrātiska institūcija cenšamies strādāt tā, lai šādas situācijas nerastos. Visi LLPA lēmumi tiek pieņemti kolektīvi. Protams, katra pilsēta ir ar savu raksturu, iedzīvotājiem ir dažādi viedokļi. Ar to ir jārēķinās, un demokrātiski jāpanāk kopsaucēji dažādos jautājumos, kas svarīgi lielo pilsētu attīstībai.
Ir beigusies apkures sezona, un pirms tās bija lielas bažas energoresursu cenu kāpuma dēļ. Kāda ir situācija pilsētās, kuras apvieno asociācija?
Pagājušā apkures sezona tiešām visiem bija izaicinājums daudzviet Latvijā. Cenas bija augšā gan gāzei, gan malkai, gan šķeldai. Protams, katra pilsēta šo jautājumu risināja, izejot no tā, kāda ir pilsētas apkures sistēma. Bija pilsētas, kam veicās labāk, bija, kam gāja grūtāk. Tiesa gan, visiem bija jāiemācās pielāgoties un ekonomēt resursus. Pašlaik, redzot, kas notiek energoresursu biržās un kādas ir šā brīža cenas, izskatās, ka nākamā apkures sezona būs daudz vieglāka nekā aizvadītā apkures sezona.
Energoresursu cenas šobrīd ir labas, un saskaņā ar ekspertu prognozēm, visticamāk, tās vēl samazināsies. Ja pagājušajā apkures sezonā bija pašvaldības, kurās tarifs bija pat virs 200 eiro par megavatstundu, tad nākamās apkures sezonai prognoze ir, ka tarifi būs zem 100 eiro par megavatstundu. Jācer, ka nekas nemainīsies un situācija būs krietni labāka.
Tajā pašā laikā domāju, ka arī lielākā daļa pašvaldību ir izvērtējušas aizvadītās apkures sezonas mācības un sūro pieredzi un šai apkures sezonai gatavojas jau laikus.
Pagājušajā apkures sezonā lielu atbalstu sniedza arī valsts. Ja nākamajā sezonā šis atbalsts būs mazāks, piemēram, tiks attiecināts tikai uz mazturīgajiem iedzīvotājiem, vai problēmas neradīs arī 100 eiro par megavatstundu?
Tas noteikti ir jāvērtē valdībai kontekstā ar globāliem notikumiem, ekonomikas rādītājiem. Aizvadītajā apkures sezonā atbalsts tika sniegts, cenai pārsniedzot 68 eiro par megavatstundu, pārējo maksājuma daļu sadalīja uz pusēm un pusi sedza no valsts puses. Maznodrošinātajiem un grūtībās nonākušām ģimenēm atbalsts būs vajadzīgs jebkurā gadījumā. Par pārējiem iedzīvotājiem, ja apkures cenas pieaugs, valdībai būs jālemj. Vienlaikus uzskatu, ka atbalstam ir jābūt daudz mērķētākam, lai atbalstu saņemtu tie iedzīvotāji, kam tas patiešām nepieciešams, un te būtu svarīga sadarbība ar pašvaldībām, kas var apzināt šādas iedzīvotāju grupas savā reģionā.
Vienlaikus pēc pagājušās sarežģītās apkures sezonas visas pilsētas ļoti rūpīgi izskata jautājumus par energoresursu iegādes līgumiem nākamajai sezonai. Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa pašvaldību nākamajai apkures sezonai gatavojas ļoti nopietni un pārdomāti, rūpīgi apzinot un plānojot pieejamos resursus.
Valdības deklarācijā ir minēts, ka jāpārskata pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda darbība, jo ir skaidrs, ka, piemēram, Rīgas iemaksas ir pārāk lielas un naudas trūkst pašas pilsētas vajadzībām. Kāds ir asociācijas redzējums?
Pirmkārt, mēs uzskatām, ka finanšu izlīdzināšanas sistēmai ir jābūt taisnīgai. Proti, tām pašvaldībām, kuras pašlaik izlīdzināšanas fondā iemaksā būtiski lielākas iemaksas, tik lielā apjomā iesaistīties nevajadzētu. Sistēmai jābūt taisnīgai, turklāt valstij jānāk ar savu ieguldījumu jeb līdzmaksājumu, lai nodrošinātu vienmērīgu reģionu attīstību un iespēju augt gan lielām pilsētām, kurās ir potenciāls, gan arī reģioniem, lai saglabātu un veicinātu to attīstību.
Arī tad, ja valsts nenāk ar kādu konkrētu summu, tad tā var piešķirt līdzekļus konkrētu mērķu sasniegšanai. Piemēram, pašlaik beidzas no Eiropas Savienības fondiem finansētie deinstitucionalizācijas projekti un to turpmākais finansējums paliek uz pašvaldību pleciem. Tās ir salīdzinoši lielas izmaksas, un valsts varētu šo sadaļu segt, tādā veidā palīdzot pašvaldībām izlīdzināt finansējumu.
Tas ir likumsakarīgi, ka apdzīvotos un ekonomiski aktīvos reģionos, kā lielajās pilsētās, attīstība notiek daudz straujāk un iedzīvotāji tiecas pārcelties uz šiem reģionu centriem, vienlaikus tas veicina investīcijas uzņēmējdarbībai, jaunu darba vietu radīšanu, izglītības, medicīnas pakalpojumu un kultūras projektu attīstību.
Rīga ir Latvijas galvaspilsēta, un pamatoti attīstība šeit notiek daudz straujāk, kas arī prasa lielākas investīcijas pašā pilsētvidē un tās attīstībā. Un ir tikai loģiski – ja vairāk līdzekļu paliktu pašiem, būtu vairāk iespēju attīstībai. Vienlaikus LLPA sarunās ar lielajām pilsētām redz, ka līdzīgi ekonomiski aktīvie centri veidojas arī citviet reģionos, kur pilsētas vide kļūst arvien ekonomiski aktīvāka, bet tai blakus esošā teritorija kalpo kā dzīvesvieta iedzīvotājiem.
Tāpat ir ļoti svarīgi, ka katrai pašvaldībai būtu arī jāvērtē un jāanalizē savs budžets un attīstības iespējas atbilstoši tam. Turklāt te runa pat nav tikai par lielo pilsētu pašvaldībām, jo no tām lielākajai daļai rezultāti ir gana labi. Pašvaldības būtu pastāvīgi jāstimulē uz konkrētu ekonomisko rādītāju sasniegšanu. Tas nozīmē, ka pašvaldībām pašām būtu jāskatās, kā piesaistīt investīcijas un vairāk iegūt no iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) ieņēmumiem, lai pēc iespējas vairāk tiktu attīstīta reģiona ekonomiskā izaugsme.
Vai par šo jautājumu pilsētu viedoklis tomēr nedalās, jo pašlaik finanšu izlīdzināšanas fondā lauvas tiesu iemaksā Rīga, vēl nedaudz Jūrmala, bet pārējās pilsētas tomēr ir saņēmēju lomā?
Runājot ar pilsētu mēriem, mēs viens otru ļoti labi saprotam. Protams, ka tās pašvaldības, kuras finanšu izlīdzināšanas fondā veic lielākas iemaksas, labprāt to nedarītu, bet tai pat laikā visi saprot, ka bez tā nevar iztikt, jo ir jānodrošina vienmērīga reģionu attīstība – gan vietās, kas ir tālāk no centra, gan vietās, kas ir tuvāk. Mums visiem kopā jāveicina, lai visā Latvijas teritorijā notiktu vienmērīga ekonomisko centru attīstība.
Es jau teicu, ir ļoti, ļoti jādomā ne tikai par to, kā izlietot budžeta līdzekļus, bet jādomā arī par to, kā piesaistīt konkrētai pašvaldībai papildu finanšu līdzekļus un investīcijas, kas ir mērķētas tieši uz uzņēmējdarbības attīstību, uz jaunu investoru piesaisti, lai katrs reģions, katra pilsēta varētu sasniegt to līmeni, ka var mierīgi dzīvot un attīstīties ar to, ko paši saražo.
Ja jūs sakāt, ka pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā vairāk būtu jāiesaistās valstij, vai par to jau ir notikušas sarunas? Piemēram, ar VARAM?
Mēs par to esam minējuši tikšanās laikā gan ar VARAM, gan dažādās darba grupās un komisijās ar Saeimas deputātiem, un jāatzīst, ka daļa ir bijuši atbalstoši. Tālāk jau skatīsimies, kā tas viss risināsies Saeimas komisiju līmenī, bet esmu pārliecināts, ka šī jautājuma izskatīšana tiks rosināta plašākai diskusijai.
Te gan jāatgādina, ka vēl pirms pieciem gadiem pašvaldības saņēma 80% no IIN ieņēmumiem, tad vēlāk tas tika samazināts uz 75%. Tas nozīmē, ka pašvaldību ieņēmumu apjoms ir būtiski krities. Arī, ja mēs skatāmies uz valsts budžeta izdevumiem, tad gadu no gada tie mainās pašvaldībām par sliktu. Ja nodokļu ieņēmumi ir labi, tad pašvaldībām finansējumu tomēr vajadzētu mazliet straujāk palielināt vai iemaksāt to izlīdzināšanas fondā.
Tomēr, ja valsts pasaka, ka citiem mērķiem ir augstāka prioritāte – piemēram, medicīnai, skolotāju algām -, vai redzat arī citus mehānismus bez tā, ka valsts ar nodokļu ieņēmumiem vairāk piedalās izlīdzināšanas fondā?
Protams, vislabākais risinājums būtu, ja pašvaldības atkal saņemtu 80% no IIN ieņēmumiem, lai varētu patstāvīgi plānot savu attīstību. Tas pašvaldībām dotu daudz lielāku iespēju, piemēram, sniegt atbalstu tām jomām, kas pašvaldībā ir aktuālas tobrīd, piemēram, atbalsts skolotājiem, kas ir ļoti svarīgs. Zinot, kāds finansējums ir gan pirmsskolas izglītības iestādēs, gan skolās, situācija dažkārt ir kritiska. Ja pašvaldībai būtu iespēja finansējumu palielināt, tad tas noteikti ļautu atrisināt daudzus sasāpējušus jautājumus jau pašvaldības ietvaros.
Tāpat, ja atgriežamies pie uzņēmējdarbības attīstības jautājuma, piemēram, industriālo parku projektu atbalsta no Eiropas Savienības fondu līdzekļiem, kas pašvaldībām ir ļoti svarīgi, proti, ja valsts no savas puses rastu atbalsta līdzekļus pēc Eiropas Savienības finansējuma beigām, lai netiktu palaists garām neviens potenciālais investors šajās teritorijās, tad tas nākotnē varētu kalpot kā nozīmīgs izaugsmes atspēriena punkts.
Ja jūs sakāt, ka būtu jāstimulē ekonomiskā izaugsme, tad vai nerodas bažas, ka pašvaldības atkal dibinās vai stimulēs pašas savus uzņēmumus un gluži vienkārši kropļos konkurenci, uz ko ne vienu reizi vien ir norādījusi gan Konkurences padome, gan daudzi privātā kapitāla uzņēmumi?
Tas nav pieļaujams, un to nosaka arī likums par konkurenci. Pašvaldības kapitālsabiedrības var sniegt pakalpojumus tikai nepilnīgu tirgus nosacījumu gadījumā. Kā mēs zinām, privātie uzņēmumi ir daudz efektīvāki pakalpojumu sniegšanā. Pašvaldībām vajadzētu iesaistīties tikai tajā gadījumā, ja tiešām šis pakalpojums ir ļoti vajadzīgs un nav neviena tirgus dalībnieka vai tirgus situācija ir tāda, ka privātie uzņēmēji saka “nē”. Pašvaldībām no tā maksimāli vajadzētu iet prom un ļaut attīstīties uzņēmumiem, lai tie var radīt darbvietas un pievienoto vērtību.
Ar to, ka pašvaldībām ir nepieciešams veicināt investīciju piesaistīšanu reģionam, es vairāk domāju, ka pašvaldībām ir jārada apstākļi, lai investoriem būtu iespējas un interese konkrētā pilsētā vai pašvaldībā attīstīt savu uzņēmējdarbību, radīt jaunas darbvietas un veidot pievienoto vērtību reģionam, kas vienlaikus veicinātu arī iedzīvotāju migrāciju novadā.
Vai pašas lielās pilsētas ar to dažkārt negrēko? Piemēram, diezin vai viesnīca būtu jāuzskata par tirgus nepilnību un tādēļ jāveido pašvaldībai, faktiski atņemot biznesu vietējiem tūrisma uzņēmējiem.
Uz to ir jāskatās gan pašām pašvaldībām, gan Konkurences padomei un tas jāizvērtē. Ir svarīgi saprast, ka lielās pilsētas ir kā nacionālie reģionu centri ar investīciju vilkmi, ar iedzīvotāji vilkmi, jo tieši pilsētās ir plašāk sasniedzami pakalpojumi, infrastruktūra un attīstības iespējas, un tajā ir jāieguldās. Tai pat laikā lielās pilsētas arī palīdz visa reģiona attīstībai, jo to attīstība ietekmē arī visu apkārtējo reģionu. Koncentrējot ekonomisko apriti, notiek attīstība. Ja nav šīs vilkmes, uzņēmējdarbība neattīstās, trūkst darbavietu, tad viss – pati pilsēta un reģions – stagnē. Tāpēc šie reģionu centri ir jāaktivizē, un daļēji to var veicināt ar Eiropas Savienības atbalsta programmām, kas ir ļoti svarīgas, jo, attīstot vienu lokāciju, ar laiku izaugsme multiplicējas arī citviet reģionā. Tas viss ir saistīts.
Izteikta Rīgas problēma ir, ka cilvēki strādā Rīgā, lieto pilsētā dažādus pakalpojumus utt., bet dzīvo Pierīgā un viņu samaksāto IIN saņem šīs blakus esošās pašvaldības. Citas lielās pilsētas arī saskaras ar tādu pašu problēmu, ka veido reģiona attīstības centru, nodrošina jūsu pieminēto vilkmi, bet IIN beigās saņem kaimiņu pašvaldības?
Tādēļ ne velti ir izveidojusies Rīgas metropoles pašvaldību apvienība. Uzskatu, ka tas ir pareizi, ka gan iedzīvotāju pārvietošanās, gan arī pakalpojumu jautājumi tiek risināti kopā teritorijās, kas ir cieši saistītas. Citās lielajās pilsētās varbūt tas nav tik izteikti, bet jebkurā gadījumā apkārt esošo novadu iedzīvotāji brauc gan strādāt, gan iepirkties vai lietot citus pakalpojumus uz tuvāko pilsētu. Tā tas ir bijis vienmēr un tas ir dabīgi. Līdz ar to jau likumā ir paredzēts, ka jāveido kopējie stratēģiskie attīstības plāni lielajām pilsētām kopā ar apkārt esošajiem novadiem.
2029.gads ir laiks, kad pie lielajām pilsētām ir jāpievienojas apkārt esošajiem novadiem. To paredz administratīvi teritoriālā novadu reforma, taču LLPA biedri uzskata, ka šis jautājums ir jārisina, izejot nevis no tā, ka tas tiek uzspiests, bet tam jābūt izsvērtam – pusēm ir jārunā, jāsaredz tam jēgu, ieguvumus bez liela spiediena. Lielo pilsētu viedokļi arī ir dažādi. Ir pašvaldības, kuras saka, ka ar apkārt esošajiem novadiem var apvienoties ātri jau līdz 2025.gadam, citas pilsētas saka, ka vēl 2029.gadā būs jādomā, vai tas ir labi reģiona kopīgai attīstībai. Cik pilsētu, tik skatījumu, un tas izriet no dažādiem faktoriem.
Jau pēc iepriekšējā administratīvi teritoriālās reformas soļa ir redzams, ka daži apvienotie novadi labprātāk gribētu atdalīties. Nebaida tas, ka, pirmkārt, jau apkārtējie novadi pretosies tam, ka notiek apvienošanās ar pilsētu, lai gan tas ir šis dabīgais reģiona centrs?
Pašlaik tā arī izskatās, ka apkārt esošās pašvaldības lielākoties nelabprāt skatās uz šo perspektīvu. Tas ir process. Vienlaikus šis jautājums ir arī politizēts un saistīts arī ar politisko spēku, kas tajā brīdī konkrētajā pašvaldībā ir pie varas, jo šie jautājumi risinās deputātu un pašvaldības vadītāju līmenī. Cerams gan, ka tas varētu mainīties, jo ekonomiski pareizāk tomēr būtu skatīties uz reģionu kā vienotu lielāka apgabala attīstību.
Kā jūs vērtējat ministra Sprindžuka iniciatīvu aktivizēt plānošanas reģionus, lai tiem būtu lielāka funkcionālā jēga, tostarp strādāt pie kopīgas policijas, skolu, slimnīcu, iespējams, citu pakalpojumu kartēšanas?
Kopumā LLPA viedoklis par to ir pozitīvs. Tiešām ir mērķtiecīgāk jāskatās, lai reģionu attīstības plānošana ir tuvāka reālajai dzīvei. Ministra iniciatīva, veidot konventus, kuros tiek iesaistīti reģionu, ministriju, Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvji, tāpat arī LLPA pārstāvis un lai tā ir platforma, kurā tiekas un runā par konkrēto reģionu un tā attīstību, par ministriju iesaistīšanu, ir visnotaļ laba. Šāda temperatūras mērīšana vai indikāciju apkopošana ir ļoti svarīga, lai reģioni attīstītos pārdomāti un vienmērīgi. Es domāju, ka šādai viedokļu un pieredzes apmaiņai ir liela nozīme, vienlaikus ir jāatceras un jārespektē katras pašvaldības iniciatīvas un autonomās tiesības.
Latvijas attīstībai ir jānorit vienmērīgi, balstoties tieši uz nacionālajiem attīstības centriem jeb lielajām pilsētām, kas ir jāveicina, izlīdzinot un veicinot vienmērīgu attīstību visā valstī.
Vēl viens sāpju punkts ir skolu tīkls un tajā nepieciešamās izmaiņas. Kā tas var skart lielās pilsētas?
Tas ir pietiekami sens un vienlaikus sarežģīts jautājums, kas jāvērtē kompleksi. Vienlaikus jāņem vērā vairāki faktori – novados skolēnu skaits samazinās un arī dzimstības rādītāji ar katru gadu pasliktinās, bet lielajās pilsētās ir mazliet citādāka situācija un vairāk ir jautājums par efektīvu darbu skolās, lai varētu piedāvāt priekšmetu apguvi padziļinātā līmenī, pilnu kompetenču grozu. Plānojot skolu tīklu, tas ir jāanalizē – svarīgi saprast, kas notiek ar skolēnu pieplūdumu no blakus esošajiem novadiem. Pašlaik situācija lielākajā daļā lielo pilsētu skolās ir pieņemama un ir spēja uzņemt šos skolēnus. Līdz ar to pašlaik nevar runāt par problēmu un to, ka skolēni paliktu bez iespējām mācīties.
Lai nodrošinātu izglītības nepārtrauktību un pieejamību, ir svarīgi, lai valstī būtu vienots stratēģiskais plāns izglītības jautājumos, lai novadi to plānveidīgi risinātu kopā ar tuvāko lielo pilsētu. Turklāt šis plāns ir jāvērtē ilgākā laika nogrieznī, nevis tikai šodienas kontekstā. Šī brīža situācija vēl nenozīmē, ka tāda tā būs mūžīgi. Nav nekādas jēgas būvēt jaunu skolu, jo pašlaik ir skolēnu pieplūdums, ja demogrāfiskās tendences liecina, ka pēc noteikta laika tā var stāvēt pustukša.
Jums ir sajūta, ka pašvaldību savstarpējā sadarbība notiek? Novadi, kuriem var nākties slēgt skolas, konsultējas ar pilsētām, kurām atlikušie skolēni varētu būt jāuzņem?
Tik traki nav. Sarunas notiek, jo arī izglītības nozarē ir savs attīstības plāns un jautājumi tiek risināti kopā. Kāds varbūt to dara ātrāk, kāds lēnāk, bet tas ir tikai loģiski un tas ir valstisks jautājums.
Vai nav bažu par skolotāju pieejamību? Teorētiski arī skolotājiem, ja to skola tiek slēgta, vajadzētu pārcelties kopā ar skolēniem, domājams, tieši uz pilsētu skolām. Tomēr ļoti daudzi skolotāji ir pensijas vai pirmspensijas vecumā, konkrētajā vietā ir izveidota visa viņu dzīve, saimniecība, un, iespējams, viņi drīzāk gribēs pensionēties, nevis pārcelties strādāt uz citurieni.
Bažas par to pilnīgi noteikti ir. Ja skola tiek slēgta, tad daļa skolotāju, kuri jūt izaicinājumu vēl darboties šajā amatā, noteikti ies līdzi skolēniem un mēģinās kāpt pa karjeras kāpnēm. Bet daļa skolotāju, visdrīzāk, atteiksies, paliks savā līdzšinējā dzīvesvietā un attiecīgi izies no izglītības sistēmas aprites. Jā, šī ir problēma, un tā arī plānveidīgi ir jārisina. Tas nozīmē arī to, ka ir jāaudzē skolotāju darba prestižs un cieņa pret to, sabiedrībā ir jānovērtē skolotāja profesija gan finansiāli, gan citos veidos.
Pašlaik tiek lēsts, ka valstī ir līdz pat 4000 skolotāju iztrūkums. Ir skaidrs, ka to uzreiz atrisināt nevar. Vienai daļai skolotāju ir arī lielas izdegšanas pazīmes, it īpaši pieprasītajos mācību priekšmetos.
Tajā pašā laikā skolotāju atalgojums ir tikai viena no aizberga redzamajām daļām. Mums visiem kopā ir jādomā par skolotāja profesijas prestiža celšanu, kas nav mazsvarīgi, lai nākotnē būtu jauni speciālisti, kas to izvēlas, un skolā būtu, kas strādā.
Es ļoti ceru, ka Izglītības un zinātnes ministrija to ļoti labi zina un risina, bet tas noteikti nesokas ātri.
Kā šajā kontekstā vērtēt skolotāju streika iznākumu? Vai papildus apsolītā nauda dod cerības pašvaldībām kā skolu īpašniekiem, ka skolas nepaliks bez darbiniekiem?
Atklāti sakot, liela pozitīva efekta tam nav – tas vairāk bija kompromisa lēmums. Solītais papildu finansējums tika rasts, bet tas nav tik daudz, lai varētu celt skolotāja profesijas prestižu un pieprasījumu. Skatīsimies, kas vēl būs 1.septembrī un vai finansējums tiks palielināts vajadzīgajā apjomā, vai arī tomēr pašvaldībām nāksies no sava budžeta skolotājiem maksāt klāt papildus, lai izpildītu valdības solīto. Ja atbilstoša atbalsta nav, tad kur mēs ņemsim skolotājus? Turklāt finansējums nav viss. Ir jāsakārto arī skolotāju slodzes jautājums – cik daudz laika skolotājs ir kontaktā ar skolēniem, kā skolotājs sagatavojas stundām, vai ir mācību grāmatas un viela, lai nav tā, ka skolotājs aiziet mājās un, piemēram, kompetenču apmācībā strādā garas stundas, lai saprastu, kā vispār nākamās dienas stundu novadīt. Tas pats attiecas uz atbalsta personālu izglītības sektorā. Kopā tas veido lielas izmaksas.
Lai nodrošinātu valsts attīstību un mēs varētu iet uz priekšu digitalizācijā, augstas pievienotās vērtības uzņēmumu veidošanā, mums ir jāceļ kopējais izglītības līmenis. Ja mums Latvijā nebūs gudru, labu, ieinteresētu skolotāju, tad mēs mēs nevarēsim nodrošināt valsts kopējo attīstību un izaugsmi.
Pašvaldībām ir tik liels finansējums, lai spētu papildus atbalstīt skolotājus?
Noteikti kaut kādos krīzes brīžos, jā, bet, lai pastāvīgi to darītu, protams, ka nē. Tāpēc šī nauda starp valsti un pašvaldību ir jāpārdala, lai pašvaldībai šis finansējums ir lielāks.
No valsts puses atbilde pašvaldībām ir – sakārtojiet skolu tīklu, slēdziet beidzot tās skolas, kurās ir pārāk mazs skolēnu skaits un nav nekādas nākotnes perspektīvas, un parādīsies papildu nauda. No otras puses, lielajās pilsētas, visdrīzāk, šādā veidā nekādu ekonomiju nav iespējams panākt. Vai jums ir pārliecība, ka nauda no skolu tīkla sakārtošanas vietās ar mazu skolēnu skaitu nonāks pie pilsētām, kurās skolēni ir?
Pirmkārt, vēlos uzsvērt, ka jebkurām reformām ir jābūt izsvērtām un pārdomātām. Nevar veikt reformas reformu dēļ. Uzskatu, ka skolu tīkls ir jāsakārto, un daudzviet tas arī tiek veiksmīgi īstenots. Pašvaldībām plānojot skolu tīkla attīstību, ir jāraugās ilgtermiņā, ne tikai no šodienas skatupunkta, bet jāplāno un jāparedz novada kopējo attīstības vektoru.
Otrkārt, tas finansējums, kas “nosacīti” tiek ietaupīts uz reformu rēķina, visbiežāk tiek pārdalīts citu vajadzību segšanai, kas pašvaldībai ir akūtas. Galvenais ieguvums no reformu veikšanas, tostarp skolu tīkla sakārtošanas, ir sistēmas sakārtošana un procesu vadība. Taču tā, lai paliktu nauda pāri un būtu brīvi līdzekļi, ko ieguldīt un skolotājam maksāt lielas algas… Par to pārliecības nav.
Tieši lielajām pilsētām raksturīga problēma ir padomju laika dzīvojamās ēkas un to rekonstrukcija. To energoefektivitātes uzlabošanai ir pieejama nauda no Eiropas Savienības fondiem, bet pret kopējo dzīvojamo fondu tā ir maza. No otras puses arī no ēku īpašnieku biedrībām nav vērojama milzīga aktivitāte šajās programmās iesaistīties. Lielās pilsētas redz risinājumu šai problēmai?
Šajā virzienā ir ļoti jāstrādā, un ir pašvaldības, kas uzrāda ļoti labus rezultātus, kā, piemēram, Valmiera, Ventspils, Liepāja. Kopumā situācija ir ļoti atkarīga no pašvaldību pieejas, arī Eiropas Savienības naudas pieejamības. Vienlaikus daudzviet šī problēma kļūst arvien aktuālāka ar katru brīdi, jo šim dzīvojamajam fondam ir savs garantijas laiks un tas ar katru brīdi pasliktinās. Ilgtermiņā viennozīmīgi ir jāskatās iespējas, kur rast finansējumu arī bez Eiropas Savienības fondiem.
Vienlaikus ir svarīgi ņemt vērā, ka, ja mēs šo jautājumu nesakārtosim šobrīd, tad nākotnē varam nonākt ļoti sarežģītā situācijā.
Kāpēc, piemēram, Ventspilī un Valmierā var nosiltināt mājas, bet Rīgā un Daugavpilī nevar?
Es domāju, ka pie šī jautājuma vienkārši ir ļoti cieši un stingri jāstrādā, jo, lai pārliecinātu iedzīvotājus iet cauri šim procesam, ir jāveic ļoti lieli priekšdarbi, izskaidrojošais darbs. Mēs nekur no tā prom netiksim un mums tas būs jādara. Ir dažādi argumenti, kurus izmanto, lai to nedarītu, bet kopumā tas tautsaimniecības attīstībai, valsts attīstībai, tostarp dzīvojamā fonda sakārtošana, ir ļoti svarīgs solis.
Rīgā jau bija gadījumi, ka no ēkām to tehniskā stāvokļa dēļ piespiedu kārtā izliek iedzīvotājus. Nav bažu, ka lielās pilsētas ar šādiem precedentiem sāks saskarties arvien biežāk?
Nevēlos izteikt prognozes, taču ikvienam ir skaidrs, ka, ja mājas garantijas laiks iet uz beigām un nekas ilgstoši nav darīts, tad ar steigu ir jādomā, kā šo jautājumu risināt. Vislabāk būtu, ja šim jautājumam pēc iespējas ātrāk ķertos klāt un to sakārtotu.
Rodas iespaids, ka šajā jautājumā vispār notiek sava veida futbols. Pašvaldības šo problēmu “futbolē” iedzīvotājiem, jo pēc privatizācijas viņi ir ēku līdzīpašnieki, iedzīvotāji visbiežāk spēj organizēties tikai tad, ja sākas problēmas, un tad vaino pašvaldības, kuras neko nav veicinājušas. Valsts visbiežāk ieņem pozīciju “ne mana cūka, ne mana druva”, jo mēs esam nodrošinājuši Eiropas Savienības fondu pieejamību un pārējais uz mums neattiecas. Vai visi kopā kaut ko spēs darīt tiešām tikai tad, kad Pļavnieki vai Ķengarags Rīgā sāks pārvērsties par graustu rajoniem?
Jā, tas ir sarežģīts jautājums. Pašlaik gan arī likumi tiek pārveidoti tajā virzienā, ka lēmumu par energoefektivitātes vai renovācijas projektu mājas iedzīvotāji var pieņemt ar mazāk balsu nekā iepriekš, jo tas ir nopietns šķērslis, lai panāktu vienošanos. Uzskatu, ka tā ir ļoti laba iniciatīva un tādā veidā noteikti arī vieglāk būs risināt šos jautājumus mājās, kurās ir liels iedzīvotāju skaits. Protams, ka vienoties mājai, kurai ir 100 vai 200 iedzīvotāju, ir daudz sarežģītāk nekā mājās ar mazāku iedzīvotāju skaitu.
Pēdējā laikā ir daudz diskusiju arī par veselības aprūpi. Jūs arī esat rosinājuši Veselības ministrijai pārskatīt slimnīcām noteiktos apmaksas tarifus, nevis kompensēt pieaugumu tādā ugunsdzēšanas režīmā. Vai esat sadzirdēti?
LLPA kopā ar lielo pilsētu slimnīcu vadītājiem tikās ar veselības ministri, lai pārrunātu šos aktuālos jautājumus. Mēs sagatavojām savus priekšlikumus un kopā ar papildu jautājumiem iesniedzām tos Veselības ministrijā, aicinot veselības ministri sniegt atbildes. Tikšanās notika aprīlī, līdz šim brīdim neesam saņēmuši nekādu atbildi no Veselības ministrijas, mēs jau esam nosūtījuši atkārtotu lūgumu nekavējoties risināt šos problēmjautājumus un atkārtoti tikties, lai viestu skaidrību par turpmāko darbu. Tas nav pieļaujami, ka divu mēnešu garumā Veselības ministrija nevar atrast laiku, lai sāktu risināt šos jautājumus, ņemot vērā pastāvošos riskus, ka jau rudens sākumā var tikt apdraudēta medicīnas pakalpojumu pieejamība iedzīvotājiem finansējuma trūkuma dēļ.
Tajā pašā laikā var izveidoties absurda situācija – slimnīcām naudas vairs nav, bet nesniegt pakalpojumus slimnīcas nedrīkst. Man ir informācija no slimnīcu vadītājiem, ka diemžēl šādā situācijā mēs varam nonākt rudenī, jo pēc prognozēm tad slimnīcām naudas vairs nebūs. Taču ārsti un slimnīcas pēc būtības nevar atteikt, ja cilvēkam vajadzīga palīdzība. Nevar arī pateikt, ka mēs “izstiepsim” šo finansējumu līdz gada beigām, tādēļ pienāciet kaut kad vēlāk – daudzi var nemaz arī vairs neatnākt. Daudzu slimnīcu vadītāji ir atbildējuši, ka visiem pacientiem, kam ir vajadzīga palīdzība, tā tiks sniegta tagad un tūlīt un tālākajam valstij nauda ir jārod.
Nebūtu labi, ja valdība un Veselības ministrija vienkārši nogaidītu pēdējo brīdi, kad mediķi sāk streiku un neiet uz darbu. Jo ātrāk lēmums tiks pieņemts, jo operatīvāk varēs sakārtot slimnīcas darba plānu, lai iedzīvotājiem nodrošinātu nepārtrauktu veselības aprūpes pieejamību. Turklāt iedzīvotāju veselība ir arī viens no valsts drošības pamatiem.
