Ināra (53), četri mazbērni: – Jaunība ir steigas laiks, kad daudz jāpaspēj, bet galvenais – viss vēl priekšā! Arī tad, kad pašam jau ir ģimene ar savām rūpēm un citādiem jaukumiem, tu, cilvēks, atjēdzies, ka vienā brīdī tavi aprūpējamie, apčubināmie un visādi citādi apgādājamie paši veido savu dzīves ligzdiņu. Ko nu? Beidzot vari izpūst dziļi ievilkto elpu un sākt dzīvot sev. Un cik labi, ka blakus ir tavas dzīves lielā mīla!
Interesantas un aizkustinošas bija pirmās ziņas par mazbērniem. Ar īpašu dāvaniņu tikām pārsteigti, kad pieteicās pirmais mazbērniņš. Par cita esamību uzzināju sapnī, bet no viena pat saņēmām vēstulīti (protams, ar māmiņas roku rakstītu).
Pirmais mazbērniņš ir īpaši gaidīts, bet tāpēc ne vairāk mīlēts par pārējiem. Katrs pilnīgi atšķirīgs un, protams, ļoti mīļš. Man uzdots jautājums, vai tiešām mazbērni ir mīļāki par pašas bērniem, un es saku – nē. Noteikti nē! Šīs divas mīlestības nevar tā vienkārši salīdzināt vai pārmest pār vienu kārti. Mazbērnus tomēr vēroju it kā no malas. Un daudz spēcīgāk saredzu personības nekā varbūt pašas bērnos tajā laikā. Arī mūsu attiecības jau ir citādā līmenī. Mazbērnus man uztic uz kādu brīdi, un šajā laikā jābūt lielam diplomātam, jo atrodos starp vecākiem un manu mīlulīti. Vai vienmēr to spēju? Dažkārt vienkāršāk noguruma brīdī atteikt pieskatīt. Kura māmiņa to spēj? Būt kopā ar mazbērniem ir vieglāk, jo nav jāuzņemas galvenā loma viņu audzināšanā. Tā ir vecāku ziņā. Mans pienākums ir kļūt par draugu, padomdevēju un vienkārši mīļu omīti.
Atceros savu omammu. Viņa nodzīvoja garu mūžu, sagaidīdama visus septiņus mazmazbērnus. Rūpēties par omammu mūsmājās bija nerakstīts likums. Kad pati esmu oma, šad tad iedomājos, kas man nepatika pie viņas. Prātā nāk vien daži sīkumi: piemēram viņa kapeikas sauca par santīmiem un daudz stāstīja par vecajiem laikiem. Reizēm tas kaitināja, bet tagad domāju, kaut būtu labāk klausījusies. Omamma man iemācīja tamborēt, pazīt sēnes un iet dzīvē ar stingru mugurkaulu.
Mūsu dzīves ir tik vērtas, cik dzīvosim savu mīļo atmiņās. Manuprāt, šis laikmets mūs nolaupa saviem mazbērniem, jo daudzām vecmāmiņām (arī man) jāstrādā, kad esam vajadzīgas saviem mazbērniem. Un tomēr šis omas laiks ir patiesi skaists. Lai dzīvo vecmāmiņas!
