Vēlos dalīties gaišās domās par pagājušo valsts svētku pasākumu Tirzā.
Nekad nebūtu domājusi, ka valsts svētkus var svinēt tā – kā vienotā ģimenē, silti, saulaini. Kur gan tirzmalieši ņem to vārdos nepateikto, to īpašo, kas sasilda sirdi? Par to domāju joprojām. Varbūt tie bija skaistos tautastērpos ģērbtie dziedātāji korī, varbūt mazie bērneļi ar karodziņiem un gaismeklīšiem rokās? Varbūt krāšņos ietērpos dejojošie balles deju dejotāji, varbūt jaukās dziedātājas ar Latvijas karoga krāsās rozēm rokās, līksmie un starojošie teātra jaunieši? Vai varbūt pagasta priekšnieks, kurš dāvāja svētku balli ar sirsnīgu humoru un prieku sirdī? Varbūt tas bija lieliskais svētku salūts, ko dāvājuši pagasta uzņēmēji un visi, kas vēlē labu savai Tirzai, Latvijai?
Taču, dienām nākot un ejot, aizvien skaidrāk saprotu vienu – laikam nav tik svarīgi, kas laivā, bet gan tas, kas pie stūres, kā tā tiek vadīta.
Lai mana (un, protams, ne tikai mana) pateicība visiem pašdarbnieku kopā saucējiem un vadītājiem.
Jau Rīgā dziesmu svētkos bija prieks un lepnums gājienā uzgavilēt skaisti sapostajām tirzmalietēm un dejojošajiem jauniešiem. No tik maza pagasta tik kupli pārstāvēts Tirzas vārds!
Paldies kora un deju kolektīva vadītājām Guntai Apinei un Ivetai Eidukai.
Apskaužu jūs, tirzmalieši, ka pie jums strādā tāds cilvēks kā Alda Alberte, nesavtīgi un ļoti sirsnīgi, mīlot savus Tirzas ļaudis, radot to vārdos nenosaucamo kopības sajūtu un lepnumu par šo vietiņu zem saules. Pati it kā paliekot malā, ļauj ziedēt un pausties ikvienam. Ne katrā pagastā tā profesionāli vada pasākumus. Cienījamie kolektīvu vadītāji, pašdarbnieki, godātā kultūras nama vadītāja! Jūs visi esat pelnījuši Atzinības rakstus un balvas. Taču var arī bez tiem. Vislielākais paldies ir tautas mīlestība, un to jūs ar nerimstošajiem aplausiem un brīžam nodevīgu valgumu acīs no saviļņojuma esat saņēmuši. Bija labi būt jūsu pulkā. Paldies, mīļie!
