Jau 60 gadus Attāls Vajevskis nes savu vārdu un uzskata, ka ir vienīgais ne tikai Gulbenes rajonā, bet arī Latvijā. Viņš allaž ar cerībām šķirst katru kalendāru, jauno gadu sagaidot, cerībā tur beidzot ieraudzīt savu vārdu, lai varētu svinēt vārdadienu. Viņš ilgojas saņemt ziedus šādos svētkos. Attāls, protams, zina, ka 22.maijā ir visu neparasto un kalendāros neierakstīto vārdu diena. Tomēr ar šādu kompromisu viņam ir par maz. Vīrietis cer uz ko vairāk.
“Zinu, ka ir vēl tāds dzejnieks Valdis Atāls. Viņš šādu uzvārdu izvēlējies kā radošo pseidonīmu. Taču man ir vārds – Attāls. Manā vārdā ir divi “t” burti. Vārdu man izvēlējies krusttēvs pēc katoļu baznīcas kalendāra. Tur tāds vārds ir bijis,” stāsta vīrietis. Viņš dzimis vecākiem trīs bērnu ģimenē. Interesants vārds ir arī vienai Attāla māsai – Dedze, otrai salīdzinoši parasts – Vera.
Attāls dzīvo Gulbenē. Viņš ir otrās grupas invalīds. Vīrietis sirgst no sašaurinātu asinsvadu kaites. Ārsts viņam liedzis celt par trim kilogramiem lielākus smagumus. Šobrīd Attāls ir viens, kaut iepriekš dzīvojis ģimenes dzīvi un divas sievietes audzina viņa četrus bērnus. Vīrietis bēdājas, ka Gulbenē nevar atrast sev piemērotu darbu, jo cilvēku ar invaliditāti labāk redzot ejam, nevis nākam.
“Visu mūžu esmu pa mežiem maisījies, kokus gāzis. Tiesības man ir to darīt, taču darbā nekur neņem. Gribēju te iekārtoties, bet man pateica: “Vajag tādu cilvēku, kas var kokos kāpt un zarus zāģēt.” Bet tā nemaz nedrīkst strādāt ar zāģi!” saka Attāls.
Tā nu nākoties dzīvot no invaliditātes pensijas. Ar to nepietiek, lai nopirktu visas nepieciešamās zāles. Tomēr Attāls ir priecīgs jau par to vien, ka nav saviem bērniem uz kakla, pats savelk galus kopā.
Viņš lepojas ar to, ka nelieto alkoholu un arī citi kaitīgi ieradumi viņam nepiemīt. Attāls aktīvi piedalās Gulbenes invalīdu biedrības darbībā un uzskata šo sabiedrisko organizāciju kā morālu atbalstu daudziem cilvēkiem, kam slimības dēļ ir ierobežota dzīves kvalitāte, taču dzīvesprieka netrūkst.
