Bērni laikam blēņoja, metot sniega pikas logos. Nemaz nedomā, ka var taču izsist kādu rūti. Kāpēc viņi tā dara? Nav, kur likt enerģiju? Bet varbūt pietrūkst pieaugušo cilvēku uzmanības? Gribas un nedrīkst. Tas piesaista! Tā ir piedzīvojumu kāre, vēlme eksperimentēt, pārbaudīt, cik izturīgas ir vārda “nedrīkst” robežas. Sabiedrība norāda, aizrāda, soda.
Nedrīkst tik daudz ko. Piemēram, sēdēt uz sola atzveltnes vasarā – arī zālītē nedrīkst. Nedrīkst vest pastaigā suņus bez uzpurņiem. Nedrīkst sabiedriskā vietā dzert no atvērtas alus pudeles, arī lamāties un spļaut nedrīkst, ja aizrāda. Nedrīkst rādīt mēli vai pigu un plikam rādīties uz ielas. Nedrīkst mest ar sniega piku. Nedrīkst sabiedriskās vietās pīpēt, nedrīkst arī kāpt uz jumta, ja tas nav tavs, bet svešs vai kopējs īpašums.
Bet logā mestā sniega pika ir kā protesta kliedziens: drīkst, drīkst, drīkst! Un vairs nekādas morāles lasīšanas.
Iedomāsimies brīdi, ka visi sabiedrības locekļi ir lieliski socializējušies. Visi zina, ko drīkst un ko nedrīkst un precīzi ievēro noteikumus, norādes, nekad nepārkāpj nevienu aizliegumu. Kas notiktu? Laikam grūti iedomāties garā nebrīvāku un netalantīgāku ļaužu pelēko masu. Tā būtu dzīve kā cietumā, kurā labprātīgi uzturas ieslodzītie, kuru ikdiena ir tik mērena kā destelēts ūdens. Pamazām viņi aizmirstu, ko nozīmē būt iekšēji brīvam cilvēkam. Tādam, kas reizēm atļaujas arī to, ko nedrīkst. Dara to apzināti, pārliecības vai spītības dēļ – nav svarīgi. Nenogriezīsim spārnus mūsu bērniem un jauniešiem. Ļausim viņiem būt socializētiem tiktāl, lai nezustu brīvības garša.
