Es novēlu katram cilvēkam satikt tādu mīlestību, kuru man uzdāvināja liktenis tik nepiemērotā brīdī. Bija pasaulē jānāk manam trešajam bērnam ģimenē, bet es biju kā bez prāta citas sievietes dēļ.
Lai gan – vai ir taisnīgi sūdzēties, ka dzīvē pati svarīgākā dāvana saņemta nelaikā? Varēju jau atteikties, bet es to nespēju! Un sieva mani saprata. Ko lai viņa dara, ja vīram šorīt gultā Everests no aizvadītās nakts erotiskajiem sapņiem, bet viņš neaicina sievu iekarot šo virsotni. Vīrs ir salts un nepieejams. Cietsirdīgi? Protams, bet patiesi.
Sieva nepārmeta man neko, viņa sasmērēja sviestmaizes ar gurķiem un žāvētu gaļu un iedeva man līdzi, kad es atkal nedēļas nogalē biju ceļā pie savas mīlas, kas dzīvo citā pilsētā.
Nepaspēju pa durvīm iziet, kā man zvanīja māsa. Laikam sieva bija jau paspējusi viņai uzpīkstināt un par mani pasūdzēties. Viltīgi. Tā jau man likās… Sieva bija pārāk mierīga un laba. Māsa sāka mani apvārdot, it kā tas varētu ko mainīt. Vai bez tā nevarēja iztikt? Viņa atgādināja, ka esmu jau bez piecām minūtēm trīs bērnu ģimenes tēvs un jaunuzceltas mājas īpašnieks. Vai tiešām es to visu gribot zaudēt kaut kādas tur raganas dēļ, kura esot mani piebūrusi, lai izmantotu, lai piesavinātos manu naudu un privātos īpašumus, un lai padarītu mani nelaimīgu, atraujot no ģimenes un bērniem!
Man tiešām nepatīk strīdēties. Es neko pretī neteicu. Tikai novēlēju māsai satikt tādu mīlestību, kādu baudu es. Vai ir grūti saprast, ka man šobrīd neinteresē tas, kas bija vai kas būs. Es beidzot dzīvoju šodienā. Jā, man ir bērni. Taču viņi izaugs un aizies savā dzīvē. Vai man tāpēc jāupurējas un jāatsakās no personiskās laimes?
Es nezinu, ko sieva ar māsu sadarīja, bet drīz vien pēc mana trešā bērna – dēla – piedzimšanas izjuka attiecības ar mīļoto sievieti. Sieva un māsa no laimes vai pušu plīsa. Tāpēc jau viņas nesaucu par raganām.
