Atskrien sīkie no skolas un prasa saviem večiem sančukus. A bet nav! Šie uzreiz brēc kā traki: “Krīze, krīze!” Skaidrs, ka krīze. Cik tad ilgi var, saproties, dzīvot pāri saviem līdzekļiem. Kad es augu, man pietika ar 20 kapeikām, ko mamma deva līdzi, lai varu nopirkt bulciņu. Es toreiz sapratu, ka vairāk neesmu pelnījis. A šodien kas notiek? Mums taču ir komunisms! Katrs dabū, cik vēlas, nevis tik, cik pienākas pēc būtības un atbilstoši padarītajam.
Rau, tagad tā mūsu valdīšana – i valstiskā, i vietējā – ir kā mazi bērni. Tik paģērē no valsts, no pašvaldību budžeta un tērē uz nebēdu, kamēr ir bankrots klāt. Ierēdņi pēc Atmodas ir kļuvuši varen auglīgi. Es pat teiktu, ka nomenklatūras kadru šodien pietaisīts vairāk nekā padomju gados. Un galvenais jau, ka viņi tikai tērē, bet ne par ko tā īsti neatbild.
Tak solīja, ka tās jaunrades ministrijas likvidēs vai apvienos. Nekas nenotiek. Lepnos autiņos braukelē, uzpūstos štatus mazina vārdos, nevis darbos. Naudas valstī vairs nav. Valstij jāstāv pasaules brīvajā tirgū ar ubaga cepuri rokā… Rau, vadoņi izsakās, ka nākamgad var būt problēmas ar pensijām, pabalstiem. Bet ierēdņiem algām gan vēl sagrabinās?!
Es tā Godmanīša vietā nudien dažu labu ministru sapurinātu aiz ausīm, dažu pamestu sāņus, lai nemaisās, lai iet godīgi savu algu pelnīt, atbilstoši intelektam. Bet vienu otru jau nu premjeram vajadzēja nolikt pār celi un uzdot ar pīcku pa pliku dibenu.
Teikšu tā. Mani neuztrauc ne krīze, ne bankrots. Mēs sen jau to visu bijām pelnījuši, vēlēdami tādus deputātus, kādi gadiem ilgi turas pie varas un ved mūs uz bezdibeni.
