To vien dzirdi kā brēcienus, ka skolās trūkst pedagogu vīriešu. Bet jūs pat iedomāties nevarat, cik bīstams mūsdienās vīrietim var būt darbs skolā. Es pie tam vēl esmu salīdzinoši labākā situācijā par vecpuišiem, kas strādā pedagoģiskajā darbā.
Esmu precējies, man ir ģimene, bērni, bet vienalga tas neattur meitenes no mēģinājumiem mani savaldzināt. Te viena raksta mīlas vēstuli uz mobilo tālruni. Te otra visādi cenšas panākt, lai es mācību priekšmetā pastrādāt ar viņu individuāli. Visvairāk man derdzas svētki, kad skolnieces drīkst dāvināt man puķes un, protams, mēģina mani noskūpstīt uz lūpām. It kā es būtu no čuguna taisīts!!!
Esmu mēģinājis diplomātiski runāt ar viņām, skaidrot, esmu licis saprast bez vārdiem, caur noraidošu un vēsu attieksmi un arī, kā saka, caur puķēm. Nekā! Esmu teicis tieši. Ka uz skolu nav jānāk ar dziļu dekoltē, nesūtām padusēm un tik īsiem brunčiem, no kuriem dvako vismaz nedēļu ziepes neredzējusi miesas lejasdaļa.
Es zinu, kā tikt galā ar bezkaunīgiem puišeļiem. Vienkārši jāsatiek aci pret aci un… Neizteikšot. Kārtībā ir. Saprotamies. Bet kā tikt galā ar pāragri mīlai nobriedušajām tīnēm?
Neliegšos, ka starp viņām ir arī izcili eksemplāri, kas man liek sarkt un nožēlot, ka pats vēl neesmu skolas puika. Ko man darīt? Baidos, ka reiz no manu baiļu mušiņas var izaugt zilonis, kuru tad dresēt saskries bāriņtiesa, skolas valde, Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija utt.
Kā ierobežot seksismu un patvaļu skolēnu attieksmē pret skolotājiem, sevišķi pret tā saucamo stipro dzimumu?