Ziemassvētku gaidīšanas laiks ir klusu vēlējumu laiks, kad ļaužu domas steidzas pretim kaut kam svētam un vienreizējam. Līdzi tām traucas ticība, ka vēlēšanās noteikti piepildīsies.
Nav svarīgi, ko vēlamies, galvenais, lai mēs vispār šajā mums visiem grūtajā pārbaudes laikā nezaudētu ticību, cerību, izturību un mīlestību. Klausos, kā sociālā centra vadītāja stāsta par sava darba ikdienu, ko varētu nosaukt par misiju jeb kalpošanu cilvēkiem.
Katrs viņas vārds ir kā zvērests: neļauties vājumam, nepadoties izmisumam, nesavtīgi palīdzēt tiem, kuri paši par sevi vairs nespēj parūpēties. Šī sieviete un viņai līdzīgie spēku rod aprūpējamo pateicīgajos acu skatienos un vārajos rokas spiedienos. Tādus tos padarījis smagā mūža gājums.
“Mēs jau septiņu “trekno” gadu laikā dzīvojām kā taupības gados. Kādi “treknie”? Tie bija cilvēku alkatības gadi! Nu par šo alkatību ir jāmaksā, tikai sāp sirds, ka alkatības pārņemti bija vieni, bet jāmaksā mums visiem. Mēs, latvieši, esam ļoti kautra tauta, klusētāji, lai gan daudziem, arī man, vajadzēja kliegt jau tad, kad starp sociālās iestādes gada budžetu un vienas valsts augstākās amatpersonas mēneša ienākumiem varēja likt vienādības zīmi. Nekas, dzīvosim un mācīsimies vēl vairāk taupīt, lai gan vairāk jau nav ko. Un tomēr tas nenozīmē ļaut vaļu bezspēcībai, bet izturību apliecinošai spītībai, jo esmu atbildīga par cilvēkiem, kas man apkārt,” viņa tomēr ir apņēmības pilna. Par šādiem cilvēkiem saka: “Viņi ir garā stipri!”
Ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks, kad skaudība pārtop devībā, naids – mīlestībā, vājums – stiprumā, tāpēc aizmirsīsim par ekonomisko situāciju, kas mūs sagaida! Atcerēsimies, ka mums katram ir savs sargeņģelis, kas mūs sargā, bet neko nedāvina par velti! Arī izturība, ticība, cerība un mīlestība ir jānopelna!
