Es gaidu savus pirmos Ziemassvētkus ar smaržīgām plikajām piparkūkām un karstajām sniegpārslām, kas kūst uz mana deguna. Sniegā sabristas ķepas atstās istabā uz grīdas manas pēdas. Un es riešu uz Ziemassvētku vecīti pirmo reizi priecīga un pārsteigta.
Paldies Margaritai Kallasei, kas deva man Lolas vārdu un izglāba manu dzīvību. Paldies “Dzirkstelei”, kas deva man Dzirkstītes vārdu, pajumti un uzaicināja kļūt par ārštata korespondenti! Paldies veterinārārstei Elitai Lesiņai, kas palīdzējusi man šo pirmo dzīves mēnesi augt stiprai un veselai! Paldies Annai Kļaviņai, kas man uzdāvināja liesu biezpienu no pašas lauku saimniecības! Es ēdu to gardu muti un manā organismā netrūkst kalcija. Man jau ir mazi asi zobiņi. Paldies visiem tiem labajiem cilvēkiem, kas atnāca uz “Dzirksteles” redakciju pie manis raugos un daži pat izteica vēlmi ņemt mani pie sevis. Taču mani neatdeva. Paldies un piedodiet. Man jau ir mājas.
Es novēlu priecīgus Ziemassvētkus visiem jums.
Es domāju arī par savu mammu, saviem brāļiem un māsām, kurus man bija lemts pēc smaržas pazīt tikai īsu brīdi. Cilvēki mani izmeta no mājām un atstāja ielas malā vienu ziemas aukstumā, vēl pirms es biju atvērusi acis pirmo reizi, lai ieraudzītu dienas gaismu, Dieva radīto un cilvēku pārveidoto pasauli. Es ļoti skumstu pēc savas mammas. Es joprojām meklēju viņu un sapņos saucu pie sevis. Arī mana mamma noteikti skumst pēc manis.
Es novēlu siltus Ziemassvētkus visiem suņiem. Es vēlu, lai katram ir mājas, garšīgs ēdiens un labestīgi saimnieki. Es ļoti ceru, ka cilvēki mainīsies un nekad vairs nepametīs likteņa varā nevienu suni. Mēs, suņi, tik ļoti mīlam cilvēkus. Lūdzu, cilvēki, esiet labi pret mums! Un mēs atmaksāsim jums ar savu uzticību un kalpošanu mūža garumā.
