Guntis Princovs, skolotājs un aktieris Gulbenē: – Labdarība ir laba lieta. Tā materiāli palīdz lielākoties tiem cilvēkiem, kuru ienākumi kaut kādu iemeslu dēļ ir zemāki nekā vairumam. Palīdz likteņa mestajiem pabērniem. Bet lielākajai daļai sabiedrības labdarība ir nemateriāla vērtība. No tās maki pilnāki nekļūst un risinājuma ikdienas problēmām nav. Gan jau drīz lielākā daļa sabiedrības jutīs krīzi, kad nespēs pilnībā uzreiz veikt visus kārtējos maksājumus tā, lai kaut kas pāri paliktu arī dzīvošanai. Tādā situācijā saruks arī to cilvēku daudzums, kuru materiālais stāvoklis ļaus nodarboties ar labdarību un palīdzēt citiem cilvēkiem, kuriem klājas vēl grūtāk. Nezin vai tad labdarība vairs interesēs arī tos dažus, kas būs vēl spējīgi palīdzēt citiem.
Agris Koris, uzņēmējs un deputāts Gulbenē : – Uzņēmēji turpinās nodarboties ar labdarību. Cits jautājums – kādā apmērā. Ja cilvēkos ir vēlme palīdzēt citiem, tad viņi to vienmēr darīs. Arī krīzes situācijā. Runājot par to, kādu pret sevi vērstu labo rīcību uzņēmēji vēlas sagaidīt no valsts, minēšu tikai vienu vēlmi. Lai valsts uz vismaz diviem gadiem iesaldē “Latvenergo” elektrības tarifu! Citādi šis monopoluzņēmums mums diktē savus noteikumus, kā saka, vienos vārtos. Derētu arī atlikto maksājumu iespēja, lai par katru nokavēto dienu uzņēmēju nekārtu pie lielā staba. Protams, nedrīkst kropļot brīvo tirgu. Nav normāli, ja valsts ir labvēlīga tikai pret kādu vienu nozari. Vai tā ir bijis attiecībā pret “Parex banku”, to grūti teikt, jo valsts nav paskaidrojusi sabiedrībai savu rīcību.
Ineta Štokne, Latvijas un Gulbenes pilsone: – Visu cieņu tiem, kas nodarbojas ar materiālo labdarību. Bet risinājums ekonomiskās krīzes situācijā tas nav. Tāda ir valsts politika – šodien cilvēks vairs nav vērtība. Šodien sabiedrībā valda princips: zobs pret zobu un kurš kuram nogriezīs galvu. Viena daļa tā dzīvojusi vienmēr. Otra daļa šodien spiesta dzīvot tāpat, domājot par izdzīvošanu sev un savai ģimenei. Es tomēr skatos uz pasauli ar optimismu tāpēc, ka šis laiks liek saprast: garīgā izaugsme ir vienīgais ceļš, lai izdzīvotu šajā džungļu likumu sabiedrībā. Iespēja iepazīt sevi, novērtēt savas tautas garīgo mantojumu, tradīcijas un pieņemt savu grēcīgo cilvēka dabu palīdz iemācīties novērtēt notiekošo un atrast miera punktu. Tas ir vajadzīgs, lai vienkārši turpinātu dzīvot tālāk.