Gads ir paskrējis tik ātri, ka man pat neticas, ka klāt jau Ziemassvētki. Tik daudz būtisku notikumu ir noticis šajā gadā – gan labu, gan sliktu – gaismas pils būvniecības sākšana, dziedāšanas un dejošanas svētki, referendums, lielā talka, notikumi “Parex bankā”, krīze.
Bet šajā laikā par valstiski svarīgiem notikumiem nebūt negribas domāt un runāt, jo Ziemassvētki ir laiks, kad gribas izbaudīt klusumu, mieru, būt kopā ar vistuvākajiem un dārgākajiem cilvēkiem. Šajā laikā gribas atgriezties bērnībā, kad bija ticība tam, ka ir tāds Ziemassvētku vecītis, kuram var rakstīt vēstuli un lūgt to, ko visvairāk kārojas, noticot, ka viņš spēj paveikt brīnumus un piepildīt vēlēšanos.
Tagad mums, pieaugušajiem, ir jāmācās no bērniem, kuri prot nezaudēt ticību brīnumiem, jo tikai ticot tie var piepildīties!
Ziemassvētki ir cerību, piedošanas un mīlestības laiks. Tāpēc centīsimies piedot tiem, kuri ir aizskāruši mūs ar kādu vārdu vai rīcību. Cerēsim tikai uz labu, jo labas un pozitīvas domas piesaista labo! Varbūt kādam arī šajos laikos šķiet naivi ticēt tam, ka ir iespējami labāki laiki valstī. Bet es tik ļoti gribētu, lai mēs visi dzīvotu daudz labāk. Un ja mēs dzīvotu labāk, tad mēs mazāk izjustu citu cilvēku skaudību, ļaunumu, negodīgumu. Bet, ja runā par vissvarīgāko dzīvē, proti, mīlestību, tad pratīsim novērtēt tos cilvēkus, kas mums ir līdzās tagad! Neaizmirsīsim ikdienas steigā pateikt viņiem, cik ļoti viņus mīlam, jo mēs taču katrs alkstam dzirdēt šos vārdus!
