Ziemassvētkos man visvairāk patīk uzkavēties zem eglītes. Tā smaržo pēc kaut kā tāda, kur es nesen biju pastaigāties tikai dažas minūtes. Tas bija parkā. Sniegā. Man teica – katram kucēnam vajag atstāt pēdas sniegā jau vecajā gadā, lai turpinātu piepēdot jauno.
Man patīk spēlēties zem eglītes un tad nogurušai turpat netālu aizmigt starp savām mīkstajām spēļmantām.
Es piedzīvoju arī Ziemassvētku kaujas ar pašmāju runci Riku. Viņš mani visu laiku cenšas pāraudzināt un kā prātīgs onkulis krata ķepu man pie deguna, sakot: “Nedrīkst!”
Rikam nepatīk, ka es esmu skaļa un rotaļīga. Runcim liekas, ka es mājās saceļu lielas nekārtības. Vēl viņam sķiet, ka man mājās pievērš vairāk uzmanības nekā viņam, Rikam. Tā nav taisnība!
Runcis ir cienījams un mīlēts. Viņš vienkārši nav pieradis dalīties mājinieku mīlestībā ar vāl kādu mīļdzīvnieku.
Riks mēdz apēst manas pusdienas. Gaļas konservus. Es par to uz viņu nerūcu. Es saku: “Vesels ēdis!”
Man dažreiz tik ļoti gribas nolaizīt Rikam vaigu, degunu vai vismaz ķepiņu, man tā gribas noķert viņu aiz astes, bet es neuzdrošinos vairāk. Iepriekš, kad to mēģināju, reiz dabūju kodienu mugurā, otrreiz pliķi ar tik asiem nagiem kā sirpīšiem. Brrr.
Ziemassvētkos divas reizes biju ciemos pie draugiem citās mājās un iešu vēl ciemoties. Man patīk. Esmu draudzīga. Visiem, kas ļaujas, draudzīgi aplaizu degunu. 30.decembrī došos uz “Dzirksteles” redakciju jau no paša rīta. Ir pieteikušies vairāki draugi, kas mani vēl grib redzēt un samīļot vecajā gadā. Es visiem vēlēšu priecīgu un pārticīgu Jauno gadu! Visiem esmu gatava nolaizīt degunu vai vismaz ausi.
